• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2016. gada 27. marts

Notiek brīnums - kā to izskaidrot?

Tā kā viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, visi ļaudis pārsteigti saskrēja pie viņiem tā sauktajā Sālamana kolonādē. To ieraudzījis, Pēteris sacīja ļaudīm: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to? Kādēļ jūs tā skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā? Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, cēla godā savu kalpu Jēzu, kuru jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kas bija nolēmis viņu atlaist. Jūs noliedzāt Svēto un Taisno un izlūdzāties apžēlot slepkavu. Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem, – mēs esam tam liecinieki. Viņš ticēja Jēzus vārdam, un viņa vārds šo vīru, kuru jūs redzat un pazīstat, ir darījis veselu. Ticība, kas nāk caur Jēzu, viņu dziedināja jūsu visu priekšā…” (Ap.d.3:11-16)
Es vel joprojām atceros tos laikus, kad braucu ar VAZ-2105. Tu zini tādu auto?
Kādā reizē, kad par spīti visam, ko es vien centos darīt, motors nedarbojās. (Tajos laikos, ja kaut kas nedarbojās, bija pieņemts atvērt automašīnu motora pārsegu un pamēģināt kaut ko pakustināt, pieskrūvēt vai noslaucīt…) Mans kaimiņš, kurš tieši gāja garām, piedāvājās palīdzēt. Kaut arī es zināju, ka viņš nav automehāniķis, mans izmisums bija tik liels, ka es viņam atļāvu. Viņš pieliecās virs dzinēja, izdarīja kaut ko, ko es nevarēju īsti saskatīt… un pēkšņi auto bija atgriezts dzīvē. Es centos atrast īstos vārdus kā viņam pateikties. "Ak," viņš teica, "neslavē mani. Tas ir triks es uzzināju no Jankas, kurš strādā MRS garāžās. Viņam vienkārši apnika ka es viņu nepārtraukti saucu palīgā, kad mitros rītos mana automašīna nebija iedarbināma, un viņš man parādīja vienu no visbiežākajām problēmām, kuru ir tik viegli novērst. Vienkārši vajag izslaucīt kondensējušos mitrumu no sadalītāja vāciņa iekšpuses…” Šodien šis triks man un Tev vairs nepalīdzēs, jo mūsu automašīnu aizdedzes sistēma ir daudz sarežģītāka…

Protams, kropls cilvēks nav gluži tas pats, kas nedzīvs automašīnas dzinējs. Un dziedinošs spēks Jēzus vārdā, nav tas pats, kas triks, kuru var iemācīties no kāda pieredzējuša automehāniķa. Bet pamatprincips ir tas pats: nav tā, ka Pēteris un Jānis būtu bijuši kaut kādā veidā īpašāka mistiska spēka apveltīti, tāpat kā mans kaimiņš nebija mācīts vai pieredzējis auto mehāniķis. Viņš vienkārši uzticējās cilvēkam, kurš zināja, kas, kā, kur ir jāizdara, lai motors atkal darbotos. Tad, kad Pēterim un Jānim visapkārt stāv ziņkārīgu un pārsteigtu ļaužu pūlis, viņi teica to pašu: “Tie nebijām mēs; tas bija Jēzus!”
Vai precīzāk, tas bija un ir Dievs, kas darbojās caur Jēzu Kristu un turpina joprojām darboties. Pēteris, uzsākot savu improvizēto uzrunu Templī (kur Jēzus pats tikai pirms dažām nedēļām bija mācījis lielus ļaužu pūļus), un vēloties pēc iespējas ātrāk novērst uzmanību no sevis, izvēlas atsaukties uz Dievu diezgan dramatiskā, gandrīz formālā veidā: "Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs…” (13.p.)
Kāpēc viņš to tā dara?
Šādā veidā pieminēt Dievu faktiski nozīmē atgādināt jeb atsaukties uz Dieva atklāsmi Vecajā Derībā. Šis ir citāts no 2.Mozus grāmatas (3:6). Tas ir ļoti slavens fragments, un gan Pēteris, gan viņa klausītāji zināja šo Svēto Rakstu fragmentu ļoti labi. Tieši tāpat viņi visi uzreiz saprata šādas atsauces jēgu. Jēzus pats pirms dažām nedēļām to bija citējis sarunā ar saduķejiem Templī (Lūkas 20:37). To darot, Viņš, protams, sagaidīja, ka cilvēki uztvers visu kopējo kontekstu.

Būtība ir sekojoša: 2.Mozus grāmatas 3.nodaļa ir brīdis, kad Dievs pie degošā krūma aicina Mozu un dod viņam norādījumu griezties atpakaļ no tuksneša uz Ēģipti un vadīt Izraēla tautu ārā no verdzības uz brīvību. Dievs apliecina Mozum, ka tas, ko viņš piedzīvo, nav tikai sapnis vai karstuma dūriena murgi, bet šeit runā pats Izraēla tautas Dievs. Ābrahāma Dievs, kurš deva solījumu pašlaik paverdzināto izraēliešu senčiem; Dievs, kurš tagad gatavojas šos solījumus piepildīt. Pēteris, citējot šo fragmentu, saka: "Tas notiek atkal!”

Citiem vārdiem sakot, Pēteris dara to, ko visi agrīnie kristieši darīja visu laiku. Saskaroties ar jautājumu, uz kuru atbilde ir saistīta ar to, ko bija darījis vai runājis Jēzus, viņi savā prātā vai uzrunā atgriežas pie 2.Mozus grāmatas notikumiem, jeb Iziešanas no Ēģiptes.
Tas bija tad, kad Dievs rīkojās iespaidīgi un pārdabiski, lai piepildītu Savus solījumus un glābtu Savu tautu.
Tas bija tad, kad viņi upurēja Lieldienu jēru.
Tas bija tad, kad viņi gāja caur pašķirto jūru.
Tas bija tad, kad viņiem tika doti likumi.
Tas bija tad, kad viņi gāja pa tuksnesi pēc sava mantojuma.
Visas šīs tēmas tagad tiek savītas kopā Jaunajā Derībā, lai atbildētu uz jautājumu par to, kas ir Jēzus, un kā Dievs darbojas caur Viņu. Atkal un atkal tiek radīta sajūta: ja mēs skatāmies uz Jēzu un redzam, kas tiek darīts Viņa Vārdā, tad tas ir it kā mēs, kopā ar Mozu, stāvētu pie degošā ērkšķu krūma, un, redzot kaut ko tik iespaidīgu, saprastu, ka Dievs Radītājs, Ābrahāma Dievs, ir dzīvs un darbojas… un Savus solījumus piepildīs arī šoreiz.

Pēterim tas bija kļuvis skaidrs un, runājot par Jēzu Kristu, viņš šīs īpašās lietas vēlas atklāt saviem klausītājiem.
Pirmkārt, Pēteris saka, ka Jēzus bija nevainīgs "kalps". Vārds 13.pantā varētu tikt tulkots gan kā "bērns", gan kā “kalps". Grieķiski iztulkotajā (Vecās Derības tulkojums, kuru plaši izmantoja apustuļu laikā) 1.Mozus 24.nodaļā ir rakstīts, ka Ābrahāms sūta savu “kalpu”, lai atrastu dēlam Īzākam sievu. Tur lietotais vārds "kalps", ir tas pats kas šeit (attiecīgais darbinieks nebija Ābrahāma bērns un, protams, nebija gados jauns). Tātad iespējams, ka mūs interesējošā vārda nozīme “kalps" ir visprecīzākā un piemērojama arī šajā vietā.
Ideja par "nevainīgu kalpu" patiesībā mums atgādina pravieša Jesajas grāmatas 53.nodaļu, kas bija centrālais Vecās Derības fragments agrīnajā kristiešu izpratnē par to, kas Jēzus Kristus bija un kāpēc Viņam bija jānomirst.
Tā arī šī fragmenta viena no tēmām.
Tāpat kā ziņojumā par Jēzus notiesāšanu un nāvi pie krusta, arī šeit evaņģēlists Lūka uzsver, ka Jēzus bija nevainīgs noziegumos, kurus Viņam inkriminēja. Savukārt cilvēks, kurš tika atbrīvoti Viņa vietā, Baraba (Lūkas 23:25), bija vainīgs. Tā ir Lūkas evaņģēlijā atklātā krusta jēga: Jēzus, kaut arī bija nevainīgs, mirst daudz citu cilvēku vietā, kuri bija/ir vainīgi. Tas ir jautājums gan par burtisku vēsturisku patiesību, gan arī par teoloģisku interpretāciju – Jēzus Kristus pie krusta bija "nesis daudzu grēkus" (Jesajas 53:12).

Otrkārt, Jēzus bija “Svētais un Taisnais”. Apustuļu darbu grāmatā Jēzus šādi tiek nosaukts atkal un atkal (4:27,30; 7:52; 22:14), un ir vērts šiem nosaukumiem pievērst uzmanību. Protams, galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka Jēzus bija “svēts". Viņa tuvākiem sekotājiem un draugiem bija neskaitāmas iespējas redzēt Viņa dzīvi tuvplānā, un viņi bija pārsteigti par īpašo Dievā-centrētību, par izteikto integritāti un visaptverošo mīlestību, kas Jēzū bija vienmēr saredzama. Un, protams, citējot Pilāta sākotnējo un oficiālo spriedumu (13.p.), Jēzus bija "nevainīgs" vai "taisns" pretstatā Barabam – slepkavam, kuru atbrīvo Viņa vietā.
Tomēr arī šajā gadījumā abi vārdi, "svēts" un "taisns", nes sevī atsauci no pravieša Jesajas grāmatas. Šī atbalss palīdz uzsvērt iespaidu, kuru Pēteris vēlas radīt klausītājos – ja viņi vēlas uzzināt kāpēc un kā kroplais cilvēks ir ticis dziedināts, tad viņiem vajadzētu domāt vispirms par 2.Mozus grāmatu, jeb Iziešanu no Ēģiptes (Dievs atbrīvo tos, kas bija vergi); un tad domāt par Jesajas grāmatas vēsti (Dieva kalps uzņemas savas tautas grēkus un vājības); un visbeidzot domāt par to, kā Jēzū abi šie stāsti saplūst vienā, atklājot to piepildījumu pavisam jaunā veidā.

Tāpēc, treškārt, Jēzus ir arī “dzīvības Valdnieks”. Vārds "Valdnieks", šeit var nozīmēt arī "tas, kurš uzsāk kaut ko”. Šajā gadījumā tas varētu nozīmēt, ka Viņš nav tik daudz valdnieks pār “dzīvību" (kas Viņš bez šaubām ir!), kā vairāk ir domāts uzsvērt un parādīt Viņu kā tādu,
kurš ienes dzīvību;
kurš uzsāk jaunu dzīvi;
kurš uzsāk jaunu ceļu caur nāvi un iznīcību;
kurš atklāj tādu īstas “dzīvības” šķautni, par kuru neviens nebija iedomājies agrāk.
Lasot evaņģēlijus, arī mēs varam būt liecinieki, ka Jēzus jau arī tieši to darīja savas publiskās karjeras laikā. Visur, kur Viņš devās, Viņš uzsāka, veidoja un aicināja uz jaunu dzīvi, tādu dzīvi, caur kuru atklājas, ka Dievs ir tagad Tas, Kurš visu nosaka un vada. Tas apjaušot mums vel traģiskāk atklājas Viņa paša tautas attieksme pret Viņu (noraida Viņu un sūta Viņu nāvē) – viņi nogalināja “dzīvības Valdnieku”! Bet, protams, Dievs Viņu uzmodināja – augšāmcelšanās vēsts bija un joprojām ir Kristīgās Baznīcas vēsts pamatā. Tikai augšāmcelšanās izskaidro, kāpēc un kā šī jaunā dzīve darbojas – Jēzus iesāktais darbs (jaunu dzīves celšana) turpinās.

Tāpēc arī nav pārsteigums, ka Pēteris īpaši rūpīgi un plaši izskaidro un bibliski pamato to, kā kroplis tika izdziedināts. Visu nupat pārrunāto rūpīgam Vecās derības lasītājam vajadzēja patiesībā saprast pirms Pēteris savus paskaidrojumus uzsāka. Tomēr noslēgumā viņš pievieno vienu jaunu argumentu, kas ir ārkārtīgi svarīgs agrīnajā kristietībā. Tas ir Jēzus Kristus vārds. Caur ticību Viņa Vārdam tas viss notika.
Lai nerastos pārpratumi – Pēteris šo patiesību atkārto divas reizes pēc kārtas. Jēzus vārda izmantošana nav jautājums par jauna veida maģiju; tie nav jauni buramvārdi, sava veida Abrakadabra, kas ļautu visu kas ienāk prātā maģiski izsaukt esamībā.
Ir jābūt ticībai!
Ir jāuzticas Tam, kura vārds tiek izrunāts. Ir jātic tam, kura vārds tiek sadzirdēts. Maģija meklē spēku izrunātajā vārdā, tā izrunātājs cenšas paverdzināt klausītāju. Turpretim Jēzus vārdi liek cilvēkiem uzelpot, kļūt veseliem; tie cilvēku atbrīvo un atjauno. Jēzus vārdi cilvēkam ļauj nostāties uz savām kājām gan burtiski (kā kroplais cilvēks tagad varēja stāvēt), gan arī morāli, garīgi un personīgi.

Tas ir tas, ko mēs redzam 16.pantā, kur Lūkas izmanto ļoti neparastu sengrieķu vārdu, kas nozīmē "pilnīgu veselumu”. Bet tas jau arī ir tas, ko evaņģēlija vēsts piedāvā. Ticēt Jēzum Kristum un Viņa vārda spēkam ir veids, kā piedzīvot “pilnīgu veselumu” kā pirmajā tā arī divdesmit pirmajā gadsimtā.

ceturtdiena, 2016. gada 24. marts

Neatbildētā lūgšana: 88.Psalms


© Guntis Bukalders 
Nesen lasīju par ebreja Primo Levi piedzīvoto Aušvices koncentrācijas nometnē. Viņš rakstīja, kā ik dienas nometnē viņus šķiroja — vieni saņēma atļauju palikt barakās, citiem iedeva kartiņu uz gāzes kamerām. Kādā vakarā barakās pirms gulēt iešanas kāds vecāks ebrejs sāka skaļā balsī lūgt un slavēt Dievu, kas viņa dzīvība ir pasargājis vēl vienu dienu. Ka Dievs ir piedevis viņa grēkus. Šī lūgšana raksta autoram izraisīja pamatīgas dusmas. Viņš jautāja — vai vispār var būt kāds grēks vecā vīra dzīvē, kas būtu pelnījis gāzes kameru koncentrācijas nometnē? Un ko lai blakus lūdz otrs vīrs, kurš tai dienā saņēma kartiņu aiznākamā dienā doties uz gāzes kameru? Viņš teica, ka ja viņš būtu Dievs, viņš izspļautu vecā vīra lūgšanu zemē.
Raksta autors Primo Levi izdzīvoja koncentrācijas nometnē un nomira daudz gadus vēlāk, bet redzot visas tās šausmas viņš pilnībā zaudēja ticību un kļuva par ateistu.
Tad raksta turpinājumā kāds žurnālists komentē Primo Levi pārdzīvoto sekojošiem vārdiem:
“Ja nopietni raugāmies uz ļaunumu, tad ir grūti palikt pie uzskata, ka pasaule nāk no Dieva un Dievs to pārvalda. Cik egocentrisks ir pieņēmums, ka Dievs uzklausa mūsu grēku nožēlas lūgšanas un atbilstoši rīkojas!
“Un tomēr liturģija sākas ar kolektīvu grēku nožēlu. Mēs ienākam Dieva klātbūtnē, lūdzot piedošanu. Levi ir tik tuvu patiesībai, sakot, ka Dievam vajadzētu izspļaut tādu lūgšanu. Viss tas ļaunums, ko mēs esam ienesuši pasaulē, ļaunums, kam mēs esam ļāvuši zelt pasaulē — un tomēr mēs nākam, lūdzot piedošanu?”
Cik grūti mums saprast Dievu, it sevišķi tad, ja piedzīvojam kaut ko ļaunu! Šķiet, tieši grūtības atklāj mūsu ticības dziļumu un uzticības Dievam patiesumu.
Tuvojas Lieldienas, kad mums no jauna ir iespēja dziļāk ielūkoties pestīšanas noslēpumā. Atceroties Jēzus ciešanas Ģetzemanes dārzā un Golgātā pie krusta, mēs nevaram paiet garām Viņa lūgšanām.
Protams, mēs zinām Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā un Viņa pēdējos 7 vārdus pie krusta. Un mēs zinām, ka Jēzus visbiežāk citēja psalmus, lai izteiktu savus dvēseles pārdzīvojumus. Viņš lūdzu savu Debesu Tēvu ar psalmu vārdiem. Runājot par psalmiem šajā kontekstā, daudzi noteikti atcerēsies 22. psalmu, jo tieši šīs dziesmas pirmo rindu Jēzus kā lūgšanu adresēja savam Debesu Tēvam:
“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”
Bet tikpat nozīmīgs ir vēl kāds psalms, kurš ir palicis neizteikts vārdos, bet kurā paustās lūgšanas un emocijas ir ļoti nozīmīgas Kristus krusta nāves un iepriekš citētā psalma kontekstā. Tas ir 88. psalms. Šis psalms ir kā 22. psalma 1. panta komentārs. Ne velti kristīgās Baznīcas tradīcijā šis psalms tika apvienots ar 22. psalma lasījumu Lielās piektdienas liturģijā. Es aicinu kopā pārdomāt šo lūgšanu.

Autors

Psalma ievadā ir minēts tā autors. Uzmanīgs Bībeles pētnieks atklās, ka Hēmāns ir pieminēts 1. Laiku 6:18 kā viens no ķēniņa Dāvida ieceltajiem dziedātājiem jaunuzceltajā Dieva Templī un 1.Ķēn 5:11 (4:31 angļu tulk.) kā viens no gudrajiem Salamana galmā.

Ievads

Tindeila komentārs par šo psalmu iesākas ar vārdiem: “Nav skumjāka psalma visā psalmu grāmatā.” 88. psalms ir ļoti neparasts ar to, ka tā ir lūgšana bez ticības apliecības, te nav ne solījumu, ne Dieva slavēšanas. Psalms iesākas ar liecību par Dieva piesaukšanu naktī un noslēdzas ar tumsu. 3. pantā (angļu tulk. 2. pantā) ir izteikts tikai viens lūgums:
Lai nāk pie tevis mana lūgšana!
Ieklausies manā brēcienā!
Lūdzēja ciešanas vēl briesmīgākas padara vientulība. Draugi un paziņas ir novērsušies no cietēja. Visi uzlūko viņu kā cilvēku, kas slims ar kādu lipīgu slimību un turas no viņa pa gabalu. Viņu uzlūko kā dzīvu mironi, kas jau ir ieradies mirušo valstībā, kas ir šķirta no Dieva klātbūtnes sfēras:
4 Sāta nelaimēm mana dvēsele,
un mana dzīvība šeolam tuvu!
5 Tiem es pieskaitīts, kam nogrimt bedrē,
pie tādiem, kas nezina, kā sev līdzēt,
6 starp miroņiem palaists brīvā,
tāds kā nokautie, kas guļ kapā,
kurus tu neatceries vairs,
kas šķirti no tavas rokas!
Starp nakti psalma sākumā un tumsu beigās, lūdzējs iet pilnīgā tumsā viens pats. Pati briesmīgākā ir apziņa, ka aiz visām šīm nelaimēm ir Dievs. Viņš ir tas, kas nesis šīs nelaimes, un kurš atsakās uzklausīt saucienus pēc palīdzības:
7 Tu iesviedi mani bedres dziļumos,
dzelmes tumšajos kambaros,
8 man uzgul tavs naids,
visas tavas bangas mani dragā.
Nesen lasīju kāda tēva pārdzīvoto, kad viņam nācās cieši turēt savu 18 mēnešus veco dēliņu, kad ārsti slimnīcā no viņa pirkstiņa gribēja paņemt asins analīzes. Tēvam bija grūti klausīties dēla raudās, bet visbriesmīgākais bija raudzīties uz paniku bērna acīs, ar kādām viņš raudzījās savā tēvā. Tēvā, kuru viņš mīlēja, bet kurš tagad viņu turēja cieši satvertu, lai svešinieki varētu viņam durt pirkstā un nodarīt sāpes. Ja viņš to varētu izteikt vārdos, viņš droši vien jautātu, vai tēvs nav pārstājis viņu mīlēt? Un tomēr viņš cieši turējās, pieķēries tēvam! (1)
Tāpat rīkojas Hēmāns savas dzīves vistumšākajā brīdī. Psalms iesākas ar vārdiem: “Kungs, manas glābšanas Dievs!”
Iespējams, ka šajā bezcerīgajā situācijā cietējs apjauš, ka arī viņa fiziskā veselība, redze, sāk pasliktināties:
9 Tu esi atrāvis paziņas no manis,
darījis mani par riebekli viņiem —
ieslēgts, nevaru izlauzties!
10 Acs man ciešanās izīgst,
saucu tevi, Kungs, ik dienas,
stiepju pret tevi savas plaukstas!
Lūk, būdams šādās ciešanās, dziesmas un lūgšanas autors apjauš, ka viņš ieslīgst tādā kā nekurienes valstībā. Viņš, vēl dzīvs, jau ir ienācis mirušo, aizmirstības valstībā. Un šajā mirklī viņš apjauš, ka jau kopš dzimšanas viņa dzīve ir lēnām slīdējusi kapā, viņš ir pamazām miris jau kopš piedzimšanas brīža. Un šai mirklī šķiet, ka kapa bedres malas sāk spiesties kopā ap viņu. Viņš nevar izkļūt no kapa — par to stāsta 7. un 9. pants. Tas ir sauciens Dievam no kapa bedres!
Kopā ar pārējām raudu dziesmām, šis psalms liecina par dzīvi, kāda tā ir. Tas noraida populāro filosofiju, ka ticība atrisina visas problēmas un cilvēks dzīvos tikai priecīgu un laimīgu dzīvi. Šī lūgšanu dziesma atgādina, ka dzīvē ne vienmēr visam ir laimīgas beigas. Martins E. Martijs ir teicis, ka 88. Psalms aino dvēseles ziemas ainavu. “Šis psalms ir kā dadzis acī (skandāls) ikvienam, kas to šķir no Bībeles kanona, sāpes ikvienam, kam tas jādzird šķirti no dzīvinošākiem vārdiem. Ikvienam, kurš uz Rakstu pamata veido filosofiju, ka gan jau beigās viss būs labi, tam ir jāsāk ar šīs lappuses izplēšanu no grāmatas.” (2)
Reizēm mūsu dzīves ceļu šķērso dziļas un garas bēdu ielejas. Un tas gadās arī ar Dievam uzticīgiem cilvēkiem. Mēs piedzīvojam dvēseles tumšo ziemas nakti, kad pelēka migla piepilda visu apvārsni, un šķiet, ka ir iestājusies pilnīga tumsa. Šo nelaimes sajūtu vēl smagāku padara domas, ka to visu ir darījis Dievs. Psalms iegūst papildus spriedzi, pastāvīgi atkārtojot apsūdzības Dievam. Ievērojiet 7.–9. un 15.–19. pantu:
7 Tu iesviedi mani bedres dziļumos
8 man uzgul tavs naids,
8b tavas bangas mani dragā
9 Tu esi atrāvis paziņas no manis
darījis mani par riebekli viņiem …
17 pāri man drāžas tavu dusmu svelme,
tavas briesmas iznīdē mani!

Aizmirstības zeme (88:11–13)

Tālāk 11.–13. pantā dziesminieks uzdod retoriskus jautājumus, uz kuriem atbilde ir “nē”:
11 Vai miroņiem tu brīnumus darīsi,
vai ēnas celsies slavināt tevi? — NĒ!
12 Vai kapā klāstīs par tavu žēlastību,
par tavu uzticību teiks pazušanā? — NĒ!
13 Vai tumsā uzzinās tavus brīnumus,
tavu taisnību — aizmirstības zemē? — NĒ!
Tie, kuri nonāk mirušo valstībā, ir šķirti no Dieva rokas, no Dieva brīnumainajiem darbiem, no Viņa klātbūtnes (88:6b), tie neslavē Dievu. Pat varenie karavadoņi un ķēniņi apklust. Tā ir klusuma valstība. 12. panta beigās pieminētajā “nāves valstībā” (LB65) jeb “pazušanā” (JT), gr. Abadonā, neviens nestāsta par žēlastību, uzticību, par Dieva brīnumiem un Viņa taisnību. Interesanti, ka Atkl. 9:11 Abadons ir bezdibeņa eņģeļa vārds: “Pār viņiem valda ķēniņš, bezdibeņa eņģelis — ebrejiski viņa vārds ir Abadons, grieķiski — Apollions” (3). Tā ir aizmirstības zeme, kurā neatskan neviena balss, lai slavētu Dievu par Viņa brīnumainajiem darbiem. Vai varat iztēloties tādu pilnīga klusuma, aizmirstības pasauli?
Šis psalms ir lūgšana Dievam, kaut arī bez slavēšanas. Lūdzējs ir uz nāves sliekšņa un viņam šī lūgšana ir kā gaisa vads, kas uztur viņu pie dzīvības kapa bedrē. Viņš apzinās, ka vēl aizvien ir dzīvs, turpinot vienpusēju sarunu ar Dievu.
Dievu slavē tikai dzīvie. Vecās Derības vācu profesors Klauss Vestermans (1909–2000) apgalvo: “Tur, kur ir nāve, tur nav Dieva slavēšanas. Dieva slavēšana ir tur, kur ir dzīvība.” (4) Lai arī tas nav skaidri pateikts Vecajā Derībā, tomēr var izdarīt secinājumu, ka “Nevar būt tādas lietas kā patiesa dzīve bez Dieva slavēšanas. Dieva slavēšana, tāpat kā lūgšana, ir eksistences veids,” secina Vestermans. Kāds cits VD profesors ir atzinis, ka “Dieva slavēšana ir cilvēces visraksturīgākā eksistences forma: slavēt vai neslavēt Dievu stāv pretstatā viena otrai kā dzīvība un nāve.” (5)
No 11. līdz 13. pantam ir izteikti 6 retoriski jautājumi Dievam, kam vajadzētu motivēt Dievu atbildēt lūgšanas. Dziesminieka loģika šajā lūgšanā ir sekojoša: ja Dievs vēlas slavu un pielūgsmi par visu labo, ko Viņš ik dienas sniedz zemei, tad Viņa paša interesēs ir glābt lūdzēju no nāves, jo mirušie vairs neslavē Dievu. Dievu slavē par brīnumiem, žēlastību, uzticību, taisnību (11., 12., 13. p.). Var teikt, ka lūdzējs pat riskē izaicināt Dievu, jautājot: “Vai miroņiem tu brīnumus darīsi, vai ēnas celsies slavināt tevi?”
Vai mūsu pārdzīvojumi līdzinās tiem, kas aprakstīti 88. psalmā? Kā mēs rīkojamies dziļās bēdās? Ir cilvēki, kas piedzīvojot lielas bēdas, zaudē ticību. Kā sākumā pieminētais ebrejs Primo Levi. Ir cilvēki, kas gaužas par dzīves grūtībām, kas visur meklē vainīgo — kā israēlieši tuksnesī. Un ir cilvēki, kas pat visgrūtākajā dzīves situācijā nezaimo Dievu, bet sauc uz Dievu pēc palīdzības, griežas pie Viņa kā personīgā Glābēja, kā tas ir šajā psalmā.
Ieslodzīts mirušo valstībā, dziesminieks nevar izbēgt no Dieva dusmām (7. pants), nedz arī viņš saprot, kāpēc Dievs tā izturas pret viņu. Dziesminieks meklē atbildi, kura tā arī nekad neatnāk:
14 Bet es — uz tevi, Kungs, brēcu,
no rīta mana lūgšana tavā priekšā.
15 Kādēļ, Kungs, tu atmet mani,
kādēļ slēp savu vaigu no manis?
Atsauce uz neatbildētām rīta lūgšanām ir rūgta atziņa, jo citviet psalmos un praviešu rakstos pastāvēja uzskats, ka tieši rīta stundā nāk Dieva palīdzība. (6)
Palīdzības nav. Psalms noslēdzas, tāpat kā tas iesācies, tumsā:
19 Tu atrauj man draugus, kaimiņus
un manus paziņas — tik tumsa!
Iespējams, ka daudzi no mums neko tādu dzīvē nav piedzīvojuši. Citiem šīs sajūtas nav nekas svešs. Bet varbūt mūsu vidū ir kādi, kas ilgu laiku ir bijuši šādā dvēseles ziemā.

Noslēgums

Vēlreiz pārlasot psalmu, mums droši vien var rasties vairāki jautājumi. Kāpēc tik depresīva dziesma, lūgšana, ir iekļauta Bībelē? Kāpēc Hēmāna gaušanās, ka Dievs neuzklausa viņa lūgšanas, ir iekļauta Bībelē, un Dievs to ir atzinis par labu, bet līdzīga israēliešu gaušanās tuksnesī tika sodīta, uzsūtot viņiem ugunīgas čūskas? (4.Moz 21:5–6) Kur ir atšķirība?
Es redzu atšķirību vienā lietā — israēlieši vaimanāja par savu likteni, stāstot par to viens otram. Viņi runāja par Dievu, bet nerunāja par savu situāciju un emocijām ar Dievu. Turpretī 88. dziesmā Hēmāns gaužas par Dieva rīcību nevis kādam cilvēkam, bet stāsta to Dievam. (Atceraties Mt 18:15?) Un Dievs pieņem visas pretenzijas un iebildumus! Pat to, ka Viņš tiek pārprasts vai nesaprasts! Ne tikai to, Dievs iekļauj šādu lūgšanu savā Vārdā, lai, ja kādreiz mums dzīvē rodas līdzīga sajūta, ka Dievs mūs neuzklausa — lai mēs negrēkotu, stāstot par to citiem, bet varētu griezties ar šo lūgšanu tieši pie Dieva!
Kas ir uzticība Dievam? Tā nav mērāma, cik slavas dziesmas mēs Dievam dziedam, kad mums labi klājas. Drīzāk tā atklājas tad, kad griežamies pie Dieva tais brīžos, kad šķiet, Dievam nav nekādas intereses par mums. Kad līdzīgi Ījabam griežamies pie Dieva lūgšanā, kad ir visi iemesli uzskatīt, ka Dievs mūs nedzird un nav neviena, kas liecinātu par pretējo.
Kad pārdomājam Dieva klusēšanu mūsu cilvēcisko vajadzību priekšā, mēs tiekam aicināti uzlūkot Kristus krustu un Lielās piektdienas baiso krustā sišanas ainu. Todien, kad Jēzus visvairāk ilgojās pēc Dieva klātbūtnes, Viņš to nesajuta.
Kristus ciešanu piemiņa…
Tūristu grupa Jeruzalemē klausījās gida stāstā: “Šī Svētā Pētera Galikantus baznīca (7) tika uzcelta tur, kur kādreiz dzīvoja Kajafa, kurš Jēzus notiesāšanas brīdī bija augstais priesteris. Senās akmens kāpnes, kas atrodas baznīcas ārpusē, no Kidronas ielejas ved augšā uz Jeruzalemes pilsētu; iespējams — tās pašas kāpnes, pa kurām pūlis veda sagūstīto Jēzu no Ģetzemanes dārza.”
Uzsvaram viņš ieturēja pauzi. “Nesenie izrakumi zem priestera mājas ir atklājuši pagrabu vai cietuma telpas, kurās pirms tiesas tika turēti ieslodzītie. Pirms jūs nokāpsit šai dziļajā akmens bedrē, es vēlos jums citēt divas rakstvietas. Viņš atvēra Bībelē Jesajas 53:8 un lasīja: “Spaidi un tiesa paņēma viņu [..]; viņš nogriezts no dzīvo zemes un sists manas tautas pārkāpumu dēļ.”
Nekomentējot, viņš atvēra 88. psalmu un lasīja: “Tiem es pieskaitīts, kam nogrimt bedrē, pie tādiem, kas nezina, kā sev līdzēt, starp miroņiem palaists brīvā, tāds kā nokautie, kas guļ kapā, kurus tu neatceries vairs, kas šķirti no tavas rokas! Tu iesviedi mani bedres dziļumos, dzelmes tumšajos kambaros” (5.–7. pants).
Grupai sekojot gidam lejā pagrabā, kāda tūriste ierunājās: “Esmu gluži apjukusi. Vai tiešām katrs no šiem akmeņiem ved tuvāk tai vietai, kur mans Kungs tika nežēlīgi iemests tās ceturtdienas vakarā?”
Sasniedzot akmens bedres apakšu, gids norādīja uz griestos izcirsto caurumu, kas izmēra ziņā bija piemērots cilvēka augumam. Vai tā varēja būt vieta, pa kuru sargi iemeta tiesu gaidošos cietumniekus?
Kādas domas nodarbināja Jēzus prātu, ja Viņš tika iemests šai tumšajā bedrē un atstāts vienatnē, lai gaidītu tiesu? 88. psalma 8. pants pauž Viņa agoniju: “Man uzgul tavs naids, visas tavas bangas mani dragā.” Sajuzdamies pilnībā atstāts, Viņš izsaucas: “Tu esi atrāvis paziņas no manis, darījis mani par riebekli viņiem — ieslēgts, nevaru izlauzties!” (Ps. 88:9)
Vai tiešām Dievs bija atstājis savu Dēlu, kad Viņu tiesāja un kad Viņš mira Golgātas kalnā? Vai Dievs var aiziet pats no sevis, atstāt kādu vietu universā bez sevis? Bet būdams cilvēks, Kristus piedzīvoja šo atstātības sajūtu. Tomēr pat šajā situācijā Jēzus nestāstīja mācekļiem, cik nu ir slikti, bet sauca uz Dievu:
“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”
Un lūk — Jēzus nāve Dieva atstātības sajūtas kontekstā kristīgajā Baznīcā kļūst par augstāko dievišķās realitātes būtību, caur ko saprast visas pārējās Dieva atstātības sajūtas. Nevajag censties izskaidrot neizskaidrojamo! Tā ir ticība, kas turpina lūgt pat tad, kad cilvēciski neizjūtam Dieva klātbūtni. Lielais pagājušā gadsimta angļu rakstnieks Klaivs Steipls Lūiss to uzskatāmi atklājis savā grāmatā “Skrūvšņores vēstules”, kas sarakstīta it kā vēstuļu formā — kā vecākā velna Skrūvšņores vēstules jeb padomi jaunajam kārdinātājam Vērmelim:
“Viņš (Dievs) nevar kārdināt cilvēku uz tikumu, kā mēs uz ļaunu. Viņš vēlas, lai cilvēks iemācītos staigāt, tāpēc Viņam ir jāatrauj sava roka; un ja ir kaut vai tikai vēlēšanas staigāt, Viņš ir apmierināts pat tad, ja cilvēks reizēm paklūp. Nepievilies, Vērmele! Mūsu lieta nekad nav bijusi lielākās briesmās kā tad, ja cilvēks, vairs nekārojot, bet vēl aizvien apzināti vēloties pildīt mūsu Ienaidnieka gribu, raugās visapkārt universam no kura, šķiet, ir izzudušas visas Viņa pēdas, un jautā, kāpēc viņš ir atstāts, un vienalga paklausa.” (8)
Tieši tas notiek arī 88. psalmā. Lūgšanas autors uzskata, ka visās viņa dzīves nelaimēs vainojams ir Dievs, un tomēr sāk lūgšanu ar vārdiem: “Kungs, manas glābšanas Dievs!” Šo lūgšanu Dievs ir dāvājis ceļamaizē arī mums.

Secinājumi

Kādus secinājumus varam izdarīt? Pirmkārt, šis psalms atklāj, ka pat visgrūtākajās dzīves situācijās ir iespējams lūgt Dievu, saglabāt uzticību Viņam. Ne vienmēr viss ir izskaidrojams. Ne vienmēr viss atrisinās tai pašā vai nākamajā dienā. Otrkārt, ticīgs cilvēks var justies depresijā, būt tik dziļā depresijā, ka viņam nav nekā laba, ko teikt Dievam. Un Dievs to saprot un pieņem. Un visbeidzot, pats fakts, ka šis psalms ir mūsu Bībelēs, ka tas nav kādas garīgas cenzūras izdzēsts kā zaimojoša atkāpšanās no “pareizas” attieksmes pret Dievu, ir liecība, ka Dievs atzīst, ka dzīvē reizēm ir tik grūti brīži, kad mums var trūkt vārdu, vai kad apšaubām pat Dieva rīcību vai motīvus. Bet ja sakām to Dievam, nevis kaimiņiem vai draugiem, tad Dievs pieņem arī šādu lūgšanu! Tad šīs sajūtas vai šaubas no šķēršļiem kļūst par tiltu.
Jo Dievs redz to dienu, kad mēs satiksimies ar Viņu vaigu vaigā un mums nekad vairs nebūs jāšaubās par Viņa mīlestību, motīviem vai rīcību. Āmen.
_______________________________
(1) Ben Patterson, God’s Prayer Book: The Power and Pleasure of Praying the Psalms (Carol Stream, Illinois 60188; Tyndale House Publishers, Inc., 2008), 219.
(2) Martin E. Marty, A Cry of Absence: Reflections for the Winter of the Heart (San Francisco: Harper & Row, 1983, p.68)
(3) Latviešu Bībelē Abadons parasti tiek tulkots kā “pazušana”. Piemēram, Sal.pam 15:11; 27:20; Ījaba 26:6; 28:22; 31:12.
(4) “Where death is, there is no praise. Where there is life, there is praise” C. Westermann, The Praise of God in the Psalms, tr K. R. Crim [Richmond: John Knox, 1961, 1965] 159.
(5) Old Testament Theology, tr D. M. G. Stalker (New York: Harper & Row, 1962, I, pp.369–70.
(6) Skat. Ps 46:6; 90:14; 143:8; 2.Sam 23:3–4; Cef 3:5.
(7) Latīniski gallicantuss: “gaiļa dziedāšana” vai “pirmie gaiļi” (attiecībā uz laiku); skat. Marka 14:30.
(8) C.S. Lewis, Screwtape Letters, (HarperCollins Inc., New York, NY., 1942/1996), p.40.

svētdiena, 2015. gada 31. maijs

Jēzus - Dzīvības vārds

Kas bija no iesākuma – ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja par dzīvības vārdu – un dzīvība tika parādīta, un mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādīta, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un mēs jums to rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. (1.Jāņa 1:1-4)
“Es esmu redzējis nākotni… un tas darbojas.”
Šo bēdīgi slavenais apgalvojumu izteica amerikāņu žurnālists Linkolns Steffens (Lincoln Steffens) 1919.gadā. Viņš bija tikko atgriezies no vizītes nesen izveidotajā Padomju Savienībā. Pēc Oktobra Revolūcijas, kura likvidēja veco aristokrātiju un tās valdīšanas metodes, Krievijā tika sākts mēģinājums vadīties no marksisma principiem veselas valsts pārvaldē.
Steffens šajā slavenajā teikumā izteica cerības, kuras bija miljoniem cilvēku gan Eiropā, gan Amerikā: Varbūt šis pilnīgi jaunais ideāls, varbūt šis jaunais cilvēku sabiedrības organizēšanas veids, ir atbilde visām tirānijas un apspiešanas problēmām. Varbūt tā patiešām ir "nākotne", varbūt tas ir pagrieziena punkts, varbūt tā ir brīnišķīga atklāsme, kas aizraus arī pārējo cilvēci, kas iesāks fantastisku apgaismības progresu. Varbūt arī mēs visi reiz to piedzīvosim, bet šajā brīdi vismaz Steffenam bija iespēja ieskatīties šajā nākotnes iespējā… un viņš paziņoja, ka tā strādā.

Turpmākā vēsture, protams, atklāja to, ka tas “nestrādāja". Nekādi, pat niecīgākie sasniegumi, neattaisno milzīgos cilvēku dzīvību upurus. Padomju sistēma, tāpat kā visi citi revolucionārie režīmi, konstatēja, ka, lai paliktu pie varas, ir nepieciešams ieslodzīt vai nogalināt miljoniem savus cilvēkus, kā arī iekarot un paverdzināt kaimiņu valstis. Kad 1980-to gadu beigās beidzot sākās acīmredzams sabrukums, kļuva skaidrs, ka ši sistēma bija sapuvusi jau daudzus gadu desmitus, varbūt pat jau no paša sākuma. Visa šī eksperimenta sekas mums ir vēl joprojām jāpiedzīvo.

Šī sajūta par ieskatīšanos nākotnē (traģiski kļūdaina šajā gadījumā), ir savā veidā līdzīga tām ilgām par jaunas, labākas pasaules dzimšanu, par ko apustulis Jānis runā savas vēstules ievadā. Senie ebreji ticēja, ka pasaules vēsture ir sadalīta divos periodos (lietotais vārds nozīmē “paaudze” vai “laikmets”). Ir “šis laikmets”, jeb tagadne, kas ir pilna ar postu un ciešanām, netaisnību un apspiešanu… Būs “nākošais laikmets”, jeb nākotne, kas būs laiks, kad Dievs visu šķiros, visu sakārtos, un, pats galvenais, izglābs savu tautu no visa ļaunuma.

Diemžēl vārds, kas nozīmē “periods, paaudze vai laikmets” bieži tiek tulkots kā "mūžīgs" vai "mūžība", kas šodienas lasītājiem it kā iesaka ideju, ka Jānis (un citi agrīnie kristiešu rakstnieki), runājot par jauno Dieva doto laikmetu, būtu domājis par kaut ko "mūžīgu" tādā nozīmē kā "tikai garīgu", kam nav nekāda sakara ar pasaules telpu, laiku un problēmām. Tas tad arī bieži ir tas, ko cilvēki “dzird”, kad viņi lasa frāzi par "mūžīgā dzīvi” vai “mūžīgo dzīvību” (kā vairumā gadījumu ir iztulkots 2.pants). Taču tas ir maldīgi. Jānis (tāpat kā apustulis Pāvils un arī pats Jēzus) vairāk domā par jaunu periodu, nākošo laikmetu, ko Dievs ir apsolījis. Tā ir īstā nākotne, kas patiešām strādā.

Un Dievs sniedz iespēju ielūkoties šajā nākotnē! Dievs bija ļāvis noslēpumainības plīvuram aizsegt “nākošo laikmetu”, lai atklātu to īstajā laikā. Agrīnās kristiešu kustības ticības un pārliecības centrā bija tas, ka tagad šis “nākošā laikmeta” noslēpums ir atklāts. Nākotne bija ielauzusies tagadnē, lai gan šis laiks nebija tam gatavs. Šī “nākošā laikmeta” vārds jeb nosaukums ir Dzīvība. Citiem vārdiem sakot, tā ir dzīvība, kāda tā bija domāta no paša sākuma; dzīvība tās pilnā, dinamiskā nozīmē; dzīvība, kuru nāve mēģināja kavēt un nogalināt, bet šī dzīvība pārvarēja nāvi un tagad tiek piedāvāta ikvienam, kurš gribētu to saņemt. Pati Dzīvība bija pieņēmusi cilvēka formu un ieradusies no Dieva “nākošā laikmeta”, lai parādītu kāds tad tas būs. Un šīs personificētās Dzīvības vārds, protams, bija Jēzus. Tā apmēram varētu izteikt citiem vārdiem to, ko Jānis ir uzrakstījis pirmās nodaļas ievadā.

Protams, šī ideja par Dieva jaunās dzīves iemiesošanos un kļūšanu par cilvēku, tādā veidā savienojot nākotni ar tagadni, ir tik milzīga un elpu aizraujoša, ka tonis, kādā par šo brīnumu runāt, kļūst godbijīgs.
Tas ir tas, ko mēs atrodam šajos pirmajos pantos: “Kas bija no iesākuma…” (pauze) brīdi padomājat par to… “ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām…” (atkal pauze) savām acīm? Jums bija iespēja to redzēt? Jā, saka Jānis… un ir pat kas vairāk! “…un ko mūsu rokas aptaustīja…” Viņam bija iespējams pieskarties? Viņu varēja aptaustīt? Jā, atkārto Jānis: mēs to redzējām. Mēs Viņu pazina. Mēs bija Viņa draugi.

Un mēs joprojām esam Viņa draugi. Kad “nākošais laikmets” sastopas ar “tagadējo laikmetu”, tad pārmaiņas ir nenovēršamas. Īstā Dzīvība tika "nodemonstrēta", lai visi varētu to redzēt (cik traģiski, ka daži joprojām izvēlas neskatīties). Un mēs, kas to redzējām, kas Viņu pazinām, tagad esam kā liecinieki tādā-kā tiesā. Mēs uzrunājam pārsteigtos klausītājus, stāstot par dīvainā lietām, ko mēs piedzīvojām. Ak, mēs varam runāt un runāt par Jēzu, un to, ko Viņš darīja un ko teica. Kā Jānis saka sava evaņģēlija beigās, ja kāds mēģinātu uzrakstīt visu to varētu par Jēzu stāstīt, tad šī pasaule aizietu bojā no grāmatu pārbagātības – tik daudz kas būtu jāraksta. Bet tad, kad mēs pārdomājam visu, ko tas nozīmē, tad ar prieku varam teikt tā: mēs esam redzējuši nākotni, un tā ir pilna ar gaismu, un dzīvību, un prieku, un cerību.

Vēstules turpinājumā Jānis rakstīs par šo visu vēl daudz sīkāk. Šobrīd viņš tikai skaidro savu rakstīšanas mērķi. Tie, kas ir redzējuši šo dzīvību, kas ir šīs skaistās dzīvības aizgrābti, atklāj, ka viņi līdz ar to pieder pie tādas kā jauna veida ģimenes (“sadraudzība” - kā mēs dažreiz sakām).
Vārds, kuru Jānis šeit izmanto, dažreiz var nozīmēt biznesa partnerību, tomēr viņš noteikti domāja kaut ko daudz vairāk par to. Šis vārds var arī atsaukties uz konkrētām preču “apmaiņu" starp cilvēkiem, tomēr Jānis noteikti domāja daudz vairāk arī par to. Viņš, šķiet, vēlējās pateikt (meklējot īstos vārdus, lai ietilpinātu tajos jauno realitāti, kas agrīniem kristiešiem bieži nācās darīt), ka ir kāda īpaša dzīve, tāda dzīves kvalitāte, kas ir paša Dieva esamība, un ka tagad pats Dievs vēlas tajā dalīties ar cilvēkiem, kas ir par to dzirdējuši, redzējuši un tic, ka īstā dzīves dzīvība nāk no Jēzus.

Patiešām, Jānis Dieva paša eksistenci redz kā nesaraujamas attiecības – sadraudzību starp Tēvu un Dēlu. Jēzus, kā Mesija, tika saukts kā “Dieva Dēls", gan tajā nozīmē, ka tas bija Viņa, kā Izraēlas tautas īstā karaļa likumīgais tituls; gan arī dziļākā, burtiskākā nozīmē (par ko iepriekš būtu bijis grūti iedomāties). Bet tagad Viņa sekotājiem šis bija labākais izteiksmes veids, kā izskaidrotu visas ārkārtējās un pārsteidzošās lietas, ko viņi bija redzējuši, dzirdējuši un pat kam bija pieskārušies.
Kā Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās to nodemonstrēja, Jēzus bija iemiesotais Dieva “nākošais laikmets”. Viņš faktiski bija, gan paša Dieva eksistences iemiesošanās, gan Dieva dzīvības dāvanu šai pasaulei. Agrīnie kristieši ātri pieķērās pie vārdiem "Tēvs" un “Dēls”, kā pie vienkāršākā un skaidrākā veida kā pateikt cilvēku valodā nepasakāmo: ka pastāv kopīga dzīve, dziļa iekšējās realitātes dalīšana starp Dievu un Jēzu (pietiekami, lai aizrautos elpa no domas par tādu cilvēcisku būtni… un, protams, tādu Dievu).

Bet tas vēl nav viss. Tas kļūst vēl elpu aizraujošāk. Šī dziļā iekšējo realitātes apmaiņa, šī "sadraudzība" starp Tēvu un Dēlu tiek paplašināta. Tā tiek attiecināta uz visiem tiem, kas iepazina, iemīlēja un uzticējās Jēzum, kamēr Viņš bija dzīvs – kamēr Viņš bija, tā sakot, uz skatuves kā Dieva “nākamā laikmeta” sabiedrisko attiecību atklājējs. Un tagad (tas, šķiet, ir šīs vēstules rakstīšanas mērķis) šī koplietošana, šis "sadraudzība", tiek atvērta arī citiem – visiem, kuriem pat nebija iespēja satikt Jēzu Viņa publiskās darbības laikā. Šī "sadraudzība" tiek piedāvāta ikvienam, kas dzird paziņojumu par Jēzu. Tagad jebkurš var nonākt "sadraudzībā" ar tiem, kas bija redzējuši, dzirdējušu un aptaustījuši Viņu. Un tie, savukārt, dalās ar to “sadraudzību”, kas nāk no Tēva un Dēla kopības, īstās “sadraudzības" vispilnīgākajā un plašākajā nozīmē.

Tas var likties dīvaini, ka vienkārši pastāstīšana kādam cilvēkam par Jēzu, ir Debesu izraudzītais un nozīmētais līdzeklis, ar kuru šī apbrīnojamā "sadraudzība" var tikt paplašināta, iekļaujot tajā jaunus dalībniekus. Bet Jānis ļoti labi apzinās (un uzsver to atkal un atkal), ka visu šo procesu tieši tā iesāka pats Dievs. Tas nebija kā klusa un bezpersoniska informācija. Tā bija verbāla, emocionāla un ļoti dzīva “komunikācija”.
Jēzus bija ne tikai iemiesota Dzīvība. Viņš bija (1.pants) “dzīvības vārds", dzīve-kā-Vārds, Dzīvība-kas-pārvērtās-runā, Dieva uzruna, Dieva personīga saziņa ar saviem cilvēkiem, un caur tiem, ar visu plašo pasauli.
Jānis savā evaņģēlijā atsaucas uz Jēzu vienkārši kā “Vārdu" – Vārds, kurš kļuva miesa. Būtība ir šāda. Dievs ir runājis Jēzū… un Dievs tagad runā! Viņš runā caur vārdiem, ko Jēzus draugi runāja un rakstīja par Viņu. Rakstīja ar nodomu un cerību, ka viņi nāks un piedalīsies šajā pašā “sadraudzībā". Tā tad arī ir šīs vēstules galvenā tēma.
Tai būtu jābūt mūsu lūgšanai, kad mēs to lasām.

svētdiena, 2015. gada 15. marts

Iesākumā...

Sākumā Dievs radīja debesis un zemi… (1.Moz.1:1)
 
Man bērnībā ļoti patika pārcilāt vecos ģimenes albumus. Vēl interesantāk bija klausīties vecāku un vecvecāku komentārus par vecajās fotogrāfijās redzamajiem notikumiem un cilvēkiem. Viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir par mana vec-vec-vec-vectēva ierašanos Latvijā no Zviedrijas...
No kurienes mēs nākam? Kaut kādā veidā zināšanas, no kurienes mēs nākam, palīdz mums saprast, kas mēs esam. Tātad, no kurienes mēs nākam, ir svarīgs jautājums ne tikai mums katram individuāli. Vai Tevi nepārsteidz tas, kā cilvēki, kuri netic Dieva esamībai, tajā pat laikā dedzīgi apspriež jautājumus par cilvēces pirmsākumiem un par pašas pasaules izcelsmi – vai mēs attīstījāmies no vienšūnas organismiem dabiskās atlases veidā, vai varbūt dzīvības rašanās uz Zemes ir citplanētiešu eksperiments?

Man reiz mācīja, ka radošas esejas rakstīšanas pirmais noteikums ir “uzrakstīt interesantu un aizraujošu pirmo teikumu.” Atverot Bībeles pirmo lapu, Tu ieraudzīsi tieši šādu teikumu. Ir vērts kādu brīdi apbrīnot šeit ietverto domas dziļumu.

“Sākumā…” 
1.Mozus grāmatas pirmais pants nerunā par absolūto sākumu. Lai kāds tas arī nebūtu, es personīgi nedomāju, ka mums, cilvēkiem, ir iespējams aptvert un līdz galam saprast Dievu, kuram nav sākuma un gala. 1.Mozus grāmata stāsta par mūsu pasaules sākumu. Arvien vairāk ebreju valodas speciālisti atzīst, ka precīzāks 1.panta tulkojums būtu – "Kad Dievs sāka radīt debesis un zemi…” Šādā veidā izteiktā doma izvairās radīt iespaidu, ka Mozus runā par absolūto sākumu. Mozus nepretendē zināt, ko Dievs darīja pirms mūsu pasaules pirmsākuma. Agrīnais teologs Augustīns arī izvirza šo jautājumu, bet tad visus argumentus noslēdz uz humoristiskas nots: pirms pasaules radīšanas Dievs gatavoja elli tiem cilvēkiem, kuri pārāk dedzīgi lūdzas. Šī humoristiskā pieeja ļoti patika Reformācijas teologam Mārtiņam Luteram. Augustīna nopietnais komentārs jautājumiem par pirmsākumu bija: "Es nezinu to, ko es nezinu.” 1.Mozus grāmata nav ieinteresēta, iztapt mūsu ziņkārīgai interesei par laiku vai telpu pirms pirmsākuma, par citu pārdabisku būtņu, piemēram, eņģeļu rašanos. Arī sātana jeb velna rašanās nav mums izskaidrota 1.Mozus grāmatā. Ko mēs nezinām, mēs nezinām. 1.Mozus grāmata koncentrējas uz mūsu pasaules un cilvēces sākumu.

"Sākumā Dievs…" 
Kas tas ir Dievs? Bībeles pierakstītāji it kā pieņem, ka visi zina kaut ko par Dievu. Tiek pieņemts, ka ir kaut kāda pamatinformācija, ko apustulis Pāvils nosauc par Dieva mūžīgo spēku un dievišķo dabu (Rom.1:20). Šis teksts nemēģina pierādīt Dieva eksistenci. Patiesībā tas nozīmē, ka mēģinājumi pierādīt Dieva eksistenci ir tikpat dīvaini, kā mēģināt pierādīt savu eksistenci . Tiek pieņemt, ka Dievs un Dieva pamatīpašības ir kā kaut kas pats par sevi saprotams. 1.Mozus grāmatas teksts ir rakstīts pieņemot, ka izraēlieši, kam šis stāsts sākotnēji tika stāstīts, zina daudz vairāk nekā tikai pamat-atziņa par Dieva eksistenci. Viņiem taču ir piedzīvojumi ar Dieva iesaistīšanos notikumos, kas veido viņus kā tautu. Viņi zina par Ābrahāmu, ir piedzīvojuši brīnumainu atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības, ir redzējuši Dieva atklāsmi Sinaja kalnā… Tajā pat laikā, priekš mums pārējiem, sākot stāstu šādā veidā, ar Dievu kā galveno varoni pirmajā teikumā (tomēr tā arī nesniedzot plašāku informāciju kas un kāds Viņš ir), tas rada intrigu. Tas ir kā labas, aizraujošas filmas sākums – jūs redzat personu uz ekrāna, bet nezināt neko par viņa raksturu un nodomiem. Tikai stāsta turpinajums atklās arvien jaunas un jaunas detaļas (un Bībele, ja lasīsim, to arī darīs). Patiesībā jau 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas beigas mēs par Dievu zināsim diezgan daudz.

"Sākumā Dievs radīja…" 
Radīt – ir satraucošs vārds stāsta pirmajā teikumā. Vecajā Derībā tikai Dievs "rada". Runājot par māksliniecisko jaunradi, tas nekad neparādās Vecajā Derībā. Vienīgi Dievs rada. Radīšanas jēdziens ietver sevi ideju par ārkārtas, tomēr bezpiepūles suverenitātes izmantošanu, lai izsauktu kaut ko esamībā. Šis darbības vārds pievērš mūsu uzmanību tai apbrīnojamajai darbībai, ko Dievs dara, veidojot/radot kaut ko no nekā. Ir vēl kaut kas, ko nepieciešams ņemt vērā, ja vēlamies iedziļināties Vecās Derības atklāsmē par Dievu kā Radītāju. Mēs, šodien, domājam par radīšanu kā par vēsturisku notikumu, ko Dievs darīja pašā sākumā. Reizēm mēs pieļaujam domu par Dievu kā Radītāju kādā atsevišķā gadījumā arī šodien (lai radītu katru no mums kā indivīdu mātes miesās). Ebreji arī saprata radīšanu kā kaut ko, ko Dievs darīja pašā pasaules sākumā un arī mūsu individuālās eksistences sākumā. Tomēr Dieva radošo darbību savā dzīvē viņi saprata savādāk kā mēs šodien. Labs piemērs tam varētu būt situācija, kad babilonieši izved ebreju tautu trimdā. Ar mūsdienu pasaules filozofisko izpratni skatoties, šķiet, ir Izraēla tautas pastāvēšana ir apdraudēta – tās ir beigas. Tomēr Bībele to redz un atklāj kā Dieva radīšanas aktivitātes turpinājumu. Vecajā Derībā Dieva kreativitāte nav regulāra, rutīnas pilna darbība, piemēram, bērna piedzimšana vai puķes uzziedēšana. Dievs arī šodien darbojas tikpat pārsteidzoši oriģināli, kā toreiz - šīs pasaules radīšanas sākumā. Saistībā ar trimdas piedzīvojumiem – Dievs ir apņemies pārveidot cilvēkus un pārveidot zemi… un ebreji uzskatīja to kā jaunu radīšanu. Jesajas 41:20 teksts atklāj ilgas, nepieciešamību, lai cilvēki saprastu un atzīstu, ka "Kunga roka to darījusi, ka Israēla Svētais to radījis.” Īpaši, atjaunojoši Izraēla tautas piedzīvojumi, ir kā jauna radīšana. Tātad, kad cilvēki dzird radīšanas stāstu 1.Mozus gramatas 1.nodaļā, tas viņiem stāsta par to, ko Dievs darīja kaut kad sen, sen atpakaļ, tajā pat laikā apstiprinot, ka Dievs ir Radītājs arī tieši tagad.

"Sākumā Dievs radīja debesis un zemi…” 
Visām Tuvo Austrumu tautām Bībelē aprakstītajā laikā eksistēja viņu pašu teikas par radīšanu. Samērā daudz detaļas ir ar zināmu līdzību Bībelē rakstītajam. Pirms gadsimta (reizēm arī vēl šodien) cilvēki runāja par 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas stāsta rašanos no šīm citām Tuvo Austrumu leģendām un mītiem. Tika pieņemts, ka 1.Mozus grāmatas autori zināja vienu vai vairākus no šiem stāstiem un savu stāstu balstīja uz tiem. Tomēr atšķirības starp Tuvo Austrumu tautu leģendām un Bībeles Radīšanas stāstu ir pārāk uzkrītošas, lai runātu par kādu “balstīšanu” vai “iespaidošanos”. Tas ir it kā 1.Mozus grāmata teiktu: "Jūs esat dzirdējuši, ko jūsu kaimiņi saka par radīšanu? Nu tad tagad es jums pastāstīšu reālo patiesību…” Apkārtējās tautas ticēja, ka ir daudz dažādi dievi un dievības. Reizēm arī Izraēla tautā bieži vien saglabājās tāda veida domāšana (dažādās pasaules daļās daudzi vēl joprojām tā domā). Šie citi radīšanas stāsti redzēja pasaules rašanos, kā dažādu dievību sadarbību, vai arī kā konfliktu starp tiem (pasaule rodas kā cīņas rezultāts). 1.Mozus grāmata stāsta, ka patiesībā viss sākās ar vienu lielu brīnišķīgi izplānotu un sistemātisku darbību, kuru veic viens Dievs. Tas sevī ietver domu, ka "debesis un zeme" ir vienots veselums. Citu tautu radīšanas stāsti sākās ar pašu dievību rašanos no izejvielām, kas kaut kādā veidā jau pastāvēja. Bībele savukārt nerunā par Dieva rašanos… jo, ja Dievam vajadzētu no kaut kā rasties, vai tad tas tad patiesībā ir Dievs. Tātad, 1.Mozus gramatas 1.nodaļas 1.pants ir radīšanas stāsta virsraksts. Pārējā nodaļa sniedz mums informāciju par to, kā Dievam gāja par šo radīšanas procesu.

svētdiena, 2015. gada 1. marts

Mūsu Tēvs debesīs!

Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat.
Tādēļ lūdziet tā:
mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen!
Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos. (Mat. 6:7-15)
 
Es reiz sarunājos ar savu draugu mācītāju, kurš, starp citu, tika uzskatīts par vienu no labākajiem sludinātājiem savā konfesijā. Sarunas gaitā es viņam jautāju kā viņš to ir sasniedzis. “Man nav īpaša tehnika, paņēmieni vai noslēpumi.” viņš atbildēja. “Es vienkārši lūdzu Dievu un lasu konkrēto Bībeles fragmentu tik ilgi, kamēr man kļūst skaidra teksta struktūra. Pēc tam to pierakstīt ir tikai tehniskas dabas jautājums.” Tā, protams, ir ļoti vienkāršota atbilde, un mēs varam tikai minēt, cik daudz stundu lūgšanu un rūpīga darba tur bija patiesībā, kas tad tika ietvertas tik īsā un pazemīgā atbildē. Bet ļoti bieži patiesībā tā arī ir pamatbūtība (tas attiecas uz dažādām dzīves sfērām) – mēs maldamies riņķī un apkārt, līdz kamēr atrodam un saprotam to sistēmu, uz kuras tad varam visu veidot un attīstīt tālāk. Un tas ir vienmēr ir saistīts ar lūgšanām… daudz lūgšanām. Jēzus, savā aicinājumā un pamācībā par lūgšanām, pretstata to lūgšanas veidu, kāds Viņam bija padomā, ar tāda veida lūgšanām, kuras praktizēja lielākā daļa cilvēki ne-ebreju pasaulē. Mēs, no daudziem seniem rokrakstiem un uzrakstiem uz tempļu sienām, zinām, ka daudzas pagānu reliģijas patiešām izmantoja (un izmanto) dažādas maģisku vārdu formulas savās lūgšanās: tie ir gari, sarežģītu vārdu virknējumi, kuri tiek atkārtoti atkal un atkal, lai beigu beigās pārliecinātu kādu dievu vai dievieti, piešķirt labvēlīgu attieksmi tiem, kas lūdzās. Šādas lūgšanas bieži bija saistītas ar nenoteiktību. Tur, senajā pagānu pasaulē, bija tik daudz dažādas dievības, ka neviens nevarēja būt pilnīgi drošs pie kuras dievības konkrētajā situācijā ir nepieciešams griezties, vai ar kādu lūgšanas formulu visefektīvāk būtu izmantot.

Tam patiesībā nebūtu jābūt pārsteigumam. Lūgšana ir viens no dzīves lielākajiem noslēpumiem. Lielākā daļa cilvēku ir lūguši vismaz reizi savā dzīvā; daži cilvēki, ļoti daudzās dažādās reliģiskās tradīcijās, lūdz ļoti daudz. Visvienkāršākā lūgšana ir kliegšana, vēršoties visumā, pieļaujot iespējamību, ka varētu būt kāds, kas tur klausās. Visaugstākā līmeņa lūgšana ir mīlestības saplūsme, jo Dieva klātbūtne ir kļuvusi tik reāla, ka mums kādi konkrēti vārdi ir lieki, jo esam Viņa realitātes, augstsirdības, prieka un žēlastības ieskauti. Vairumam kristiešu, lielāko daļu lūgšanas ir kaut kur starp šīm divām galējībām. Godīgi sakot, daudziem cilvēkiem lūgšana ir ne tikai kā vārdos netverama mistērija, bet gan kā neatrisināms vienādojums. Viņi zina, ka vajadzētu to darīt, bet nav gluži pārliecināti – kā…

Tas, ko Tēvreizes lūgšana (Kristus Kalna sprediķa kulminācija) nodrošina, ir struktūra. Jēzus nesaka, ka jums vienmēr vajadzētu izmantot tikai šos identiskos vārdus. Starp citu, interesanti, bet tad, kad Lūkas savā evaņģēlijā dod savu versiju par Jēzus padomiem kā lūgt, tad šī paraug-lūgšana ir ar nelielu atšķirību (iesaku papētīt – būs interesanti: Lūk.11:2-4). Izskatās, it kā Jēzus būtu gribējis, lai šī domu secība darbotos vairāk kā sastatnes, nevis pati ēka. Šodien, protams, neskaitāmi kristieši katru dienu šo lūgšanu izmantoto tieši tādu, kāda tā ir (parasti garākā versijā, kuru mēs atrodam šeit, Mateja evaņģēlijā). Patiesībā, jau Jēzus dienās ebreju lūgšanas modeļi bija labi atstrādāti – parasti tās bija īsas, bet spēcīgas lūgšanas, kura bija jāsaka trīs reizes dienā. Varbūt Jēzus bija paredzējis, ka arī šo lūgšanu tā varētu izmantot…

Ko tad šī lūgšana mums atklāj par mūsu regulāru tuvošanos Dievam?

Pirmkārt, un tas ir tik skaidrs, ka mēs varētu to pat palaist garām ir tas, ka lūgšana ir ar ļoti dziļi nozīmi un saturu. Tā nav burvju formula: ”Abrakadabra!”, kas ieslēgtu kādu slepenu burvestību vai īpaši maģiskus spēkus. Tas ir kaut kas, ko mēs varam aptvert ar mūsu prātu (lai gan tas noteikti liks aktivizēt un mainīt mūsu domāšanu ), tik pat vienkārši, kā pateikt ar mūsu lūpām. Tas nozīmē to, ka mēs, cilvēki, varam, un mums vajadzētu izmantot mūsu runas spējas, mūsu vienkāršo valodu sarunā ar Visumu Radītāju. Viņš to vēlas un ir ieplānoji, lai mēs to darītu. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē to, ka Viņš vēlas, lai mēs dalāmies visā tajā pasaules izpratnē ar Viņu (vienu patieso Dievu), ko Viņš mums ir devis un vēlas, lai mēs izpētītu.

Otrkārt, viss nostājās savās vietās, ja mēs saucam Dievu par "tēvu" (tā kā Jēzus to dara visā Kalna Sprediķī). Starp citu, ja mēs vēlētos uzlikt vienotu tēmas virsrakstu visam šim Kristus sprediķim, tad, manuprāt, tas varētu būt – "Ko tas patiesībā nozīmē saukt Dievu par “Tēvu". Ebrejiem Jēzus dienās, šis Dieva atgādināja viņiem par Dieva apbrīnojamo rīcību, kas ir aprakstīta 2.Mozus grāmatā. Dievs taču izglāba Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības un tādā veidā parādīja, ka "mans pirmdzimtais ir Israēls" (2.Moz.4.22).

Treškārt, šis Dievs, par kuru tagad iet runa, nav mākslīgi izveidots elks. Viņš ir dzīvais Dievs, kurš mājo "debesīs", un ilgojas redzēt kā Viņa suverēnie un glābjošie noteikumi valda arī uz "zemes". Faktiski, šī ir lūgšana par to, lai Dieva Valstība kļūtu realitāte. Un tas notiktu, nevis Dievam paņemot cilvēkus prom no šīs zemes uz debesīm, bet gan debesu varenībai un skaistumam pārvēršot zemes realitāti debesu līdzībā. Kad tas būs pilnībā izdarīts, Dieva Vārds, Viņa raksturs, Viņa reputācija, Viņa paša klātbūtne pilnībā pārņems mūsu atjaunoto zemi. Tieši šādā izpratnē šīs lūgšanas sākuma daļa ir par Dievu, par Viņa ilgām, par Viņa plānu. Tā ir lūgšana, kas nesākas (kā parasti…) koncentrējoties uz sevi un tad, pārstājot būt vispār par lūgšanu, pārvēršas par mūsu domu, baiļu un ilgu pārskaitījumu mūsu pašu galvās.

Ceturtkārt, tāpēc, ka šis Dievs ir radītājs, kurš mīl savu radīto pasauli un visas būtnes, mēs varam lūgt Viņam visu, kas mums vien ir nepieciešams, zinot, ka Viņš ir pat daudz vairāk nobažījies par to visu, nekā mēs paši. Lielākā daļa Mateja evaņģēlija sestās nodaļas turpinājuma to izskaidro sīkāk. Tomēr atgriezīsimies pie šīs konkrētās lūgšanas. Ja vien mēs patiesi lūdzam šo lūgšanu Dievam par godu, mēs nekad nevarēsim vienkārši lūgt pārtiku un nodrošinājumu tikai sev. Mums ir jālūdz par visām vajadzībām visā pasaulē, kur miljoniem cieš badu un daudz daudz cilvēku mirst badā. Un es ceru, ka tagad jau mēs varam pat sajust šīs lūgšanas īsto būtību, tas ir – ja mēs patiesi to lūdzam, tad mums arī ir kaut kas ar to jādara; mums ir jākļūst par daļu no Dieva atbildes uz mūsu pašu lūgšanām. Vairāk par to pārdomāsim vēl kādā citā dievkalpojumā.

Piektkārt, mēs lūdzam piedošanu. Atšķirībā no dažām citām reliģijām, kurās katrai darbībai ir mūžīgas un neizmaināmas sekas, Jūdaisma un Kristietības būtībā slēpjas pārliecība, ka, lai gan tas, ko cilvēki dara ir būtiski un svarīgi, caur Dieva mīlestību piedošana ir iespējama un reāla. Jēzus šajā lūgšanas paraugā ir ielicis atziņu, ka mums būs nepieciešams lūgt piedošanu nevis vienā vai divos atsevišķos gadījumos, bet tas notiks ļoti regulāri. Tā varbūt nav ļoti mūs slavinoša doma (jo ietver konstatējumu, ka esam grēcinieki), tomēr tā tiek izteikta komplektā ar mierinājuma vēsti, ka piedošana ir un būs brīvi pieejama tik bieži, cik mums tas būs vajadzīgs. Tomēr ir arī kāds nosacījums, kas ļoti brīnišķīgi ir ietverts pašā lūgšanā: mums pašiem ir jābūt piedodošiem ļaudīm. Jēzus mazliet vēlāk veltī īpašu laiku tam, lai izskaidrotu kāpēc… Sirds, kas neatveras dot piedošanu citiem, paliks slēgta arī tad, kad tiks piedāvāta Dieva piedošana. Jēzus par to māca daudz un detalizēti (skat. 18 nodaļā).

Lūgšana beidzas ar tiešu un reālistisku piezīmi. Jēzus uzskatīja, ka pasauli sagaida lielu pārbaudījumu laiks. Viņa sekotājiem būtu nopietni jālūdz lai tiktu pasargāti tajā visā. Arī mums tagad joprojām ir nepieciešams lūgties šādā veidā. Pasauli vēl joprojām sagaida daudz krīzes un reizes, brīži, kad viss šķiet tumšs gan baznīcā, gan mūsu pašu sirdīs un dzīvēs. Ja mēs sekojam Krustā-sistajam Mesijam, mums nevajadzētu iedomāties, ka būsim izņēmuma gadījums un neko ļaunu savā dzīvē nepiedzīvosim. Bet mums ir iespēja lūgt Dievu, lai Viņš mūs brīnumainā veidā pasargā no ļaunuma (gan vispārēji abstraktā nozīmē, gan ļoti konkrētos gadījumos un izpausmēs).

Šis tad arī ir tas pamats, jeb struktūra, kura mums, kā Jēzus to labi zināja, būtu nepieciešama. Mums ir Debesu Tēvs, kurš gaida un ilgojas, lai mēs izmantotu šo lūgšanas paraugu katru dienu; lai mēs pieaugtu savās zināšanās un izpratnē, bet pats galvenais – pieaugtu savā mīlestībā un kalpošanā Viņam. Kas Tevi attur padarīt šo lūgšanas paraugu par savu personīgu lūgšanas piedzīvojumu?