• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2015. gada 31. maijs

Jēzus - Dzīvības vārds

Kas bija no iesākuma – ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja par dzīvības vārdu – un dzīvība tika parādīta, un mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādīta, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un mēs jums to rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. (1.Jāņa 1:1-4)
“Es esmu redzējis nākotni… un tas darbojas.”
Šo bēdīgi slavenais apgalvojumu izteica amerikāņu žurnālists Linkolns Steffens (Lincoln Steffens) 1919.gadā. Viņš bija tikko atgriezies no vizītes nesen izveidotajā Padomju Savienībā. Pēc Oktobra Revolūcijas, kura likvidēja veco aristokrātiju un tās valdīšanas metodes, Krievijā tika sākts mēģinājums vadīties no marksisma principiem veselas valsts pārvaldē.
Steffens šajā slavenajā teikumā izteica cerības, kuras bija miljoniem cilvēku gan Eiropā, gan Amerikā: Varbūt šis pilnīgi jaunais ideāls, varbūt šis jaunais cilvēku sabiedrības organizēšanas veids, ir atbilde visām tirānijas un apspiešanas problēmām. Varbūt tā patiešām ir "nākotne", varbūt tas ir pagrieziena punkts, varbūt tā ir brīnišķīga atklāsme, kas aizraus arī pārējo cilvēci, kas iesāks fantastisku apgaismības progresu. Varbūt arī mēs visi reiz to piedzīvosim, bet šajā brīdi vismaz Steffenam bija iespēja ieskatīties šajā nākotnes iespējā… un viņš paziņoja, ka tā strādā.

Turpmākā vēsture, protams, atklāja to, ka tas “nestrādāja". Nekādi, pat niecīgākie sasniegumi, neattaisno milzīgos cilvēku dzīvību upurus. Padomju sistēma, tāpat kā visi citi revolucionārie režīmi, konstatēja, ka, lai paliktu pie varas, ir nepieciešams ieslodzīt vai nogalināt miljoniem savus cilvēkus, kā arī iekarot un paverdzināt kaimiņu valstis. Kad 1980-to gadu beigās beidzot sākās acīmredzams sabrukums, kļuva skaidrs, ka ši sistēma bija sapuvusi jau daudzus gadu desmitus, varbūt pat jau no paša sākuma. Visa šī eksperimenta sekas mums ir vēl joprojām jāpiedzīvo.

Šī sajūta par ieskatīšanos nākotnē (traģiski kļūdaina šajā gadījumā), ir savā veidā līdzīga tām ilgām par jaunas, labākas pasaules dzimšanu, par ko apustulis Jānis runā savas vēstules ievadā. Senie ebreji ticēja, ka pasaules vēsture ir sadalīta divos periodos (lietotais vārds nozīmē “paaudze” vai “laikmets”). Ir “šis laikmets”, jeb tagadne, kas ir pilna ar postu un ciešanām, netaisnību un apspiešanu… Būs “nākošais laikmets”, jeb nākotne, kas būs laiks, kad Dievs visu šķiros, visu sakārtos, un, pats galvenais, izglābs savu tautu no visa ļaunuma.

Diemžēl vārds, kas nozīmē “periods, paaudze vai laikmets” bieži tiek tulkots kā "mūžīgs" vai "mūžība", kas šodienas lasītājiem it kā iesaka ideju, ka Jānis (un citi agrīnie kristiešu rakstnieki), runājot par jauno Dieva doto laikmetu, būtu domājis par kaut ko "mūžīgu" tādā nozīmē kā "tikai garīgu", kam nav nekāda sakara ar pasaules telpu, laiku un problēmām. Tas tad arī bieži ir tas, ko cilvēki “dzird”, kad viņi lasa frāzi par "mūžīgā dzīvi” vai “mūžīgo dzīvību” (kā vairumā gadījumu ir iztulkots 2.pants). Taču tas ir maldīgi. Jānis (tāpat kā apustulis Pāvils un arī pats Jēzus) vairāk domā par jaunu periodu, nākošo laikmetu, ko Dievs ir apsolījis. Tā ir īstā nākotne, kas patiešām strādā.

Un Dievs sniedz iespēju ielūkoties šajā nākotnē! Dievs bija ļāvis noslēpumainības plīvuram aizsegt “nākošo laikmetu”, lai atklātu to īstajā laikā. Agrīnās kristiešu kustības ticības un pārliecības centrā bija tas, ka tagad šis “nākošā laikmeta” noslēpums ir atklāts. Nākotne bija ielauzusies tagadnē, lai gan šis laiks nebija tam gatavs. Šī “nākošā laikmeta” vārds jeb nosaukums ir Dzīvība. Citiem vārdiem sakot, tā ir dzīvība, kāda tā bija domāta no paša sākuma; dzīvība tās pilnā, dinamiskā nozīmē; dzīvība, kuru nāve mēģināja kavēt un nogalināt, bet šī dzīvība pārvarēja nāvi un tagad tiek piedāvāta ikvienam, kurš gribētu to saņemt. Pati Dzīvība bija pieņēmusi cilvēka formu un ieradusies no Dieva “nākošā laikmeta”, lai parādītu kāds tad tas būs. Un šīs personificētās Dzīvības vārds, protams, bija Jēzus. Tā apmēram varētu izteikt citiem vārdiem to, ko Jānis ir uzrakstījis pirmās nodaļas ievadā.

Protams, šī ideja par Dieva jaunās dzīves iemiesošanos un kļūšanu par cilvēku, tādā veidā savienojot nākotni ar tagadni, ir tik milzīga un elpu aizraujoša, ka tonis, kādā par šo brīnumu runāt, kļūst godbijīgs.
Tas ir tas, ko mēs atrodam šajos pirmajos pantos: “Kas bija no iesākuma…” (pauze) brīdi padomājat par to… “ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām…” (atkal pauze) savām acīm? Jums bija iespēja to redzēt? Jā, saka Jānis… un ir pat kas vairāk! “…un ko mūsu rokas aptaustīja…” Viņam bija iespējams pieskarties? Viņu varēja aptaustīt? Jā, atkārto Jānis: mēs to redzējām. Mēs Viņu pazina. Mēs bija Viņa draugi.

Un mēs joprojām esam Viņa draugi. Kad “nākošais laikmets” sastopas ar “tagadējo laikmetu”, tad pārmaiņas ir nenovēršamas. Īstā Dzīvība tika "nodemonstrēta", lai visi varētu to redzēt (cik traģiski, ka daži joprojām izvēlas neskatīties). Un mēs, kas to redzējām, kas Viņu pazinām, tagad esam kā liecinieki tādā-kā tiesā. Mēs uzrunājam pārsteigtos klausītājus, stāstot par dīvainā lietām, ko mēs piedzīvojām. Ak, mēs varam runāt un runāt par Jēzu, un to, ko Viņš darīja un ko teica. Kā Jānis saka sava evaņģēlija beigās, ja kāds mēģinātu uzrakstīt visu to varētu par Jēzu stāstīt, tad šī pasaule aizietu bojā no grāmatu pārbagātības – tik daudz kas būtu jāraksta. Bet tad, kad mēs pārdomājam visu, ko tas nozīmē, tad ar prieku varam teikt tā: mēs esam redzējuši nākotni, un tā ir pilna ar gaismu, un dzīvību, un prieku, un cerību.

Vēstules turpinājumā Jānis rakstīs par šo visu vēl daudz sīkāk. Šobrīd viņš tikai skaidro savu rakstīšanas mērķi. Tie, kas ir redzējuši šo dzīvību, kas ir šīs skaistās dzīvības aizgrābti, atklāj, ka viņi līdz ar to pieder pie tādas kā jauna veida ģimenes (“sadraudzība” - kā mēs dažreiz sakām).
Vārds, kuru Jānis šeit izmanto, dažreiz var nozīmēt biznesa partnerību, tomēr viņš noteikti domāja kaut ko daudz vairāk par to. Šis vārds var arī atsaukties uz konkrētām preču “apmaiņu" starp cilvēkiem, tomēr Jānis noteikti domāja daudz vairāk arī par to. Viņš, šķiet, vēlējās pateikt (meklējot īstos vārdus, lai ietilpinātu tajos jauno realitāti, kas agrīniem kristiešiem bieži nācās darīt), ka ir kāda īpaša dzīve, tāda dzīves kvalitāte, kas ir paša Dieva esamība, un ka tagad pats Dievs vēlas tajā dalīties ar cilvēkiem, kas ir par to dzirdējuši, redzējuši un tic, ka īstā dzīves dzīvība nāk no Jēzus.

Patiešām, Jānis Dieva paša eksistenci redz kā nesaraujamas attiecības – sadraudzību starp Tēvu un Dēlu. Jēzus, kā Mesija, tika saukts kā “Dieva Dēls", gan tajā nozīmē, ka tas bija Viņa, kā Izraēlas tautas īstā karaļa likumīgais tituls; gan arī dziļākā, burtiskākā nozīmē (par ko iepriekš būtu bijis grūti iedomāties). Bet tagad Viņa sekotājiem šis bija labākais izteiksmes veids, kā izskaidrotu visas ārkārtējās un pārsteidzošās lietas, ko viņi bija redzējuši, dzirdējuši un pat kam bija pieskārušies.
Kā Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās to nodemonstrēja, Jēzus bija iemiesotais Dieva “nākošais laikmets”. Viņš faktiski bija, gan paša Dieva eksistences iemiesošanās, gan Dieva dzīvības dāvanu šai pasaulei. Agrīnie kristieši ātri pieķērās pie vārdiem "Tēvs" un “Dēls”, kā pie vienkāršākā un skaidrākā veida kā pateikt cilvēku valodā nepasakāmo: ka pastāv kopīga dzīve, dziļa iekšējās realitātes dalīšana starp Dievu un Jēzu (pietiekami, lai aizrautos elpa no domas par tādu cilvēcisku būtni… un, protams, tādu Dievu).

Bet tas vēl nav viss. Tas kļūst vēl elpu aizraujošāk. Šī dziļā iekšējo realitātes apmaiņa, šī "sadraudzība" starp Tēvu un Dēlu tiek paplašināta. Tā tiek attiecināta uz visiem tiem, kas iepazina, iemīlēja un uzticējās Jēzum, kamēr Viņš bija dzīvs – kamēr Viņš bija, tā sakot, uz skatuves kā Dieva “nākamā laikmeta” sabiedrisko attiecību atklājējs. Un tagad (tas, šķiet, ir šīs vēstules rakstīšanas mērķis) šī koplietošana, šis "sadraudzība", tiek atvērta arī citiem – visiem, kuriem pat nebija iespēja satikt Jēzu Viņa publiskās darbības laikā. Šī "sadraudzība" tiek piedāvāta ikvienam, kas dzird paziņojumu par Jēzu. Tagad jebkurš var nonākt "sadraudzībā" ar tiem, kas bija redzējuši, dzirdējušu un aptaustījuši Viņu. Un tie, savukārt, dalās ar to “sadraudzību”, kas nāk no Tēva un Dēla kopības, īstās “sadraudzības" vispilnīgākajā un plašākajā nozīmē.

Tas var likties dīvaini, ka vienkārši pastāstīšana kādam cilvēkam par Jēzu, ir Debesu izraudzītais un nozīmētais līdzeklis, ar kuru šī apbrīnojamā "sadraudzība" var tikt paplašināta, iekļaujot tajā jaunus dalībniekus. Bet Jānis ļoti labi apzinās (un uzsver to atkal un atkal), ka visu šo procesu tieši tā iesāka pats Dievs. Tas nebija kā klusa un bezpersoniska informācija. Tā bija verbāla, emocionāla un ļoti dzīva “komunikācija”.
Jēzus bija ne tikai iemiesota Dzīvība. Viņš bija (1.pants) “dzīvības vārds", dzīve-kā-Vārds, Dzīvība-kas-pārvērtās-runā, Dieva uzruna, Dieva personīga saziņa ar saviem cilvēkiem, un caur tiem, ar visu plašo pasauli.
Jānis savā evaņģēlijā atsaucas uz Jēzu vienkārši kā “Vārdu" – Vārds, kurš kļuva miesa. Būtība ir šāda. Dievs ir runājis Jēzū… un Dievs tagad runā! Viņš runā caur vārdiem, ko Jēzus draugi runāja un rakstīja par Viņu. Rakstīja ar nodomu un cerību, ka viņi nāks un piedalīsies šajā pašā “sadraudzībā". Tā tad arī ir šīs vēstules galvenā tēma.
Tai būtu jābūt mūsu lūgšanai, kad mēs to lasām.

svētdiena, 2015. gada 15. marts

Iesākumā...

Sākumā Dievs radīja debesis un zemi… (1.Moz.1:1)
 
Man bērnībā ļoti patika pārcilāt vecos ģimenes albumus. Vēl interesantāk bija klausīties vecāku un vecvecāku komentārus par vecajās fotogrāfijās redzamajiem notikumiem un cilvēkiem. Viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir par mana vec-vec-vec-vectēva ierašanos Latvijā no Zviedrijas...
No kurienes mēs nākam? Kaut kādā veidā zināšanas, no kurienes mēs nākam, palīdz mums saprast, kas mēs esam. Tātad, no kurienes mēs nākam, ir svarīgs jautājums ne tikai mums katram individuāli. Vai Tevi nepārsteidz tas, kā cilvēki, kuri netic Dieva esamībai, tajā pat laikā dedzīgi apspriež jautājumus par cilvēces pirmsākumiem un par pašas pasaules izcelsmi – vai mēs attīstījāmies no vienšūnas organismiem dabiskās atlases veidā, vai varbūt dzīvības rašanās uz Zemes ir citplanētiešu eksperiments?

Man reiz mācīja, ka radošas esejas rakstīšanas pirmais noteikums ir “uzrakstīt interesantu un aizraujošu pirmo teikumu.” Atverot Bībeles pirmo lapu, Tu ieraudzīsi tieši šādu teikumu. Ir vērts kādu brīdi apbrīnot šeit ietverto domas dziļumu.

“Sākumā…” 
1.Mozus grāmatas pirmais pants nerunā par absolūto sākumu. Lai kāds tas arī nebūtu, es personīgi nedomāju, ka mums, cilvēkiem, ir iespējams aptvert un līdz galam saprast Dievu, kuram nav sākuma un gala. 1.Mozus grāmata stāsta par mūsu pasaules sākumu. Arvien vairāk ebreju valodas speciālisti atzīst, ka precīzāks 1.panta tulkojums būtu – "Kad Dievs sāka radīt debesis un zemi…” Šādā veidā izteiktā doma izvairās radīt iespaidu, ka Mozus runā par absolūto sākumu. Mozus nepretendē zināt, ko Dievs darīja pirms mūsu pasaules pirmsākuma. Agrīnais teologs Augustīns arī izvirza šo jautājumu, bet tad visus argumentus noslēdz uz humoristiskas nots: pirms pasaules radīšanas Dievs gatavoja elli tiem cilvēkiem, kuri pārāk dedzīgi lūdzas. Šī humoristiskā pieeja ļoti patika Reformācijas teologam Mārtiņam Luteram. Augustīna nopietnais komentārs jautājumiem par pirmsākumu bija: "Es nezinu to, ko es nezinu.” 1.Mozus grāmata nav ieinteresēta, iztapt mūsu ziņkārīgai interesei par laiku vai telpu pirms pirmsākuma, par citu pārdabisku būtņu, piemēram, eņģeļu rašanos. Arī sātana jeb velna rašanās nav mums izskaidrota 1.Mozus grāmatā. Ko mēs nezinām, mēs nezinām. 1.Mozus grāmata koncentrējas uz mūsu pasaules un cilvēces sākumu.

"Sākumā Dievs…" 
Kas tas ir Dievs? Bībeles pierakstītāji it kā pieņem, ka visi zina kaut ko par Dievu. Tiek pieņemts, ka ir kaut kāda pamatinformācija, ko apustulis Pāvils nosauc par Dieva mūžīgo spēku un dievišķo dabu (Rom.1:20). Šis teksts nemēģina pierādīt Dieva eksistenci. Patiesībā tas nozīmē, ka mēģinājumi pierādīt Dieva eksistenci ir tikpat dīvaini, kā mēģināt pierādīt savu eksistenci . Tiek pieņemt, ka Dievs un Dieva pamatīpašības ir kā kaut kas pats par sevi saprotams. 1.Mozus grāmatas teksts ir rakstīts pieņemot, ka izraēlieši, kam šis stāsts sākotnēji tika stāstīts, zina daudz vairāk nekā tikai pamat-atziņa par Dieva eksistenci. Viņiem taču ir piedzīvojumi ar Dieva iesaistīšanos notikumos, kas veido viņus kā tautu. Viņi zina par Ābrahāmu, ir piedzīvojuši brīnumainu atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības, ir redzējuši Dieva atklāsmi Sinaja kalnā… Tajā pat laikā, priekš mums pārējiem, sākot stāstu šādā veidā, ar Dievu kā galveno varoni pirmajā teikumā (tomēr tā arī nesniedzot plašāku informāciju kas un kāds Viņš ir), tas rada intrigu. Tas ir kā labas, aizraujošas filmas sākums – jūs redzat personu uz ekrāna, bet nezināt neko par viņa raksturu un nodomiem. Tikai stāsta turpinajums atklās arvien jaunas un jaunas detaļas (un Bībele, ja lasīsim, to arī darīs). Patiesībā jau 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas beigas mēs par Dievu zināsim diezgan daudz.

"Sākumā Dievs radīja…" 
Radīt – ir satraucošs vārds stāsta pirmajā teikumā. Vecajā Derībā tikai Dievs "rada". Runājot par māksliniecisko jaunradi, tas nekad neparādās Vecajā Derībā. Vienīgi Dievs rada. Radīšanas jēdziens ietver sevi ideju par ārkārtas, tomēr bezpiepūles suverenitātes izmantošanu, lai izsauktu kaut ko esamībā. Šis darbības vārds pievērš mūsu uzmanību tai apbrīnojamajai darbībai, ko Dievs dara, veidojot/radot kaut ko no nekā. Ir vēl kaut kas, ko nepieciešams ņemt vērā, ja vēlamies iedziļināties Vecās Derības atklāsmē par Dievu kā Radītāju. Mēs, šodien, domājam par radīšanu kā par vēsturisku notikumu, ko Dievs darīja pašā sākumā. Reizēm mēs pieļaujam domu par Dievu kā Radītāju kādā atsevišķā gadījumā arī šodien (lai radītu katru no mums kā indivīdu mātes miesās). Ebreji arī saprata radīšanu kā kaut ko, ko Dievs darīja pašā pasaules sākumā un arī mūsu individuālās eksistences sākumā. Tomēr Dieva radošo darbību savā dzīvē viņi saprata savādāk kā mēs šodien. Labs piemērs tam varētu būt situācija, kad babilonieši izved ebreju tautu trimdā. Ar mūsdienu pasaules filozofisko izpratni skatoties, šķiet, ir Izraēla tautas pastāvēšana ir apdraudēta – tās ir beigas. Tomēr Bībele to redz un atklāj kā Dieva radīšanas aktivitātes turpinājumu. Vecajā Derībā Dieva kreativitāte nav regulāra, rutīnas pilna darbība, piemēram, bērna piedzimšana vai puķes uzziedēšana. Dievs arī šodien darbojas tikpat pārsteidzoši oriģināli, kā toreiz - šīs pasaules radīšanas sākumā. Saistībā ar trimdas piedzīvojumiem – Dievs ir apņemies pārveidot cilvēkus un pārveidot zemi… un ebreji uzskatīja to kā jaunu radīšanu. Jesajas 41:20 teksts atklāj ilgas, nepieciešamību, lai cilvēki saprastu un atzīstu, ka "Kunga roka to darījusi, ka Israēla Svētais to radījis.” Īpaši, atjaunojoši Izraēla tautas piedzīvojumi, ir kā jauna radīšana. Tātad, kad cilvēki dzird radīšanas stāstu 1.Mozus gramatas 1.nodaļā, tas viņiem stāsta par to, ko Dievs darīja kaut kad sen, sen atpakaļ, tajā pat laikā apstiprinot, ka Dievs ir Radītājs arī tieši tagad.

"Sākumā Dievs radīja debesis un zemi…” 
Visām Tuvo Austrumu tautām Bībelē aprakstītajā laikā eksistēja viņu pašu teikas par radīšanu. Samērā daudz detaļas ir ar zināmu līdzību Bībelē rakstītajam. Pirms gadsimta (reizēm arī vēl šodien) cilvēki runāja par 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas stāsta rašanos no šīm citām Tuvo Austrumu leģendām un mītiem. Tika pieņemts, ka 1.Mozus grāmatas autori zināja vienu vai vairākus no šiem stāstiem un savu stāstu balstīja uz tiem. Tomēr atšķirības starp Tuvo Austrumu tautu leģendām un Bībeles Radīšanas stāstu ir pārāk uzkrītošas, lai runātu par kādu “balstīšanu” vai “iespaidošanos”. Tas ir it kā 1.Mozus grāmata teiktu: "Jūs esat dzirdējuši, ko jūsu kaimiņi saka par radīšanu? Nu tad tagad es jums pastāstīšu reālo patiesību…” Apkārtējās tautas ticēja, ka ir daudz dažādi dievi un dievības. Reizēm arī Izraēla tautā bieži vien saglabājās tāda veida domāšana (dažādās pasaules daļās daudzi vēl joprojām tā domā). Šie citi radīšanas stāsti redzēja pasaules rašanos, kā dažādu dievību sadarbību, vai arī kā konfliktu starp tiem (pasaule rodas kā cīņas rezultāts). 1.Mozus grāmata stāsta, ka patiesībā viss sākās ar vienu lielu brīnišķīgi izplānotu un sistemātisku darbību, kuru veic viens Dievs. Tas sevī ietver domu, ka "debesis un zeme" ir vienots veselums. Citu tautu radīšanas stāsti sākās ar pašu dievību rašanos no izejvielām, kas kaut kādā veidā jau pastāvēja. Bībele savukārt nerunā par Dieva rašanos… jo, ja Dievam vajadzētu no kaut kā rasties, vai tad tas tad patiesībā ir Dievs. Tātad, 1.Mozus gramatas 1.nodaļas 1.pants ir radīšanas stāsta virsraksts. Pārējā nodaļa sniedz mums informāciju par to, kā Dievam gāja par šo radīšanas procesu.

svētdiena, 2015. gada 1. marts

Mūsu Tēvs debesīs!

Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat.
Tādēļ lūdziet tā:
mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen!
Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos. (Mat. 6:7-15)
 
Es reiz sarunājos ar savu draugu mācītāju, kurš, starp citu, tika uzskatīts par vienu no labākajiem sludinātājiem savā konfesijā. Sarunas gaitā es viņam jautāju kā viņš to ir sasniedzis. “Man nav īpaša tehnika, paņēmieni vai noslēpumi.” viņš atbildēja. “Es vienkārši lūdzu Dievu un lasu konkrēto Bībeles fragmentu tik ilgi, kamēr man kļūst skaidra teksta struktūra. Pēc tam to pierakstīt ir tikai tehniskas dabas jautājums.” Tā, protams, ir ļoti vienkāršota atbilde, un mēs varam tikai minēt, cik daudz stundu lūgšanu un rūpīga darba tur bija patiesībā, kas tad tika ietvertas tik īsā un pazemīgā atbildē. Bet ļoti bieži patiesībā tā arī ir pamatbūtība (tas attiecas uz dažādām dzīves sfērām) – mēs maldamies riņķī un apkārt, līdz kamēr atrodam un saprotam to sistēmu, uz kuras tad varam visu veidot un attīstīt tālāk. Un tas ir vienmēr ir saistīts ar lūgšanām… daudz lūgšanām. Jēzus, savā aicinājumā un pamācībā par lūgšanām, pretstata to lūgšanas veidu, kāds Viņam bija padomā, ar tāda veida lūgšanām, kuras praktizēja lielākā daļa cilvēki ne-ebreju pasaulē. Mēs, no daudziem seniem rokrakstiem un uzrakstiem uz tempļu sienām, zinām, ka daudzas pagānu reliģijas patiešām izmantoja (un izmanto) dažādas maģisku vārdu formulas savās lūgšanās: tie ir gari, sarežģītu vārdu virknējumi, kuri tiek atkārtoti atkal un atkal, lai beigu beigās pārliecinātu kādu dievu vai dievieti, piešķirt labvēlīgu attieksmi tiem, kas lūdzās. Šādas lūgšanas bieži bija saistītas ar nenoteiktību. Tur, senajā pagānu pasaulē, bija tik daudz dažādas dievības, ka neviens nevarēja būt pilnīgi drošs pie kuras dievības konkrētajā situācijā ir nepieciešams griezties, vai ar kādu lūgšanas formulu visefektīvāk būtu izmantot.

Tam patiesībā nebūtu jābūt pārsteigumam. Lūgšana ir viens no dzīves lielākajiem noslēpumiem. Lielākā daļa cilvēku ir lūguši vismaz reizi savā dzīvā; daži cilvēki, ļoti daudzās dažādās reliģiskās tradīcijās, lūdz ļoti daudz. Visvienkāršākā lūgšana ir kliegšana, vēršoties visumā, pieļaujot iespējamību, ka varētu būt kāds, kas tur klausās. Visaugstākā līmeņa lūgšana ir mīlestības saplūsme, jo Dieva klātbūtne ir kļuvusi tik reāla, ka mums kādi konkrēti vārdi ir lieki, jo esam Viņa realitātes, augstsirdības, prieka un žēlastības ieskauti. Vairumam kristiešu, lielāko daļu lūgšanas ir kaut kur starp šīm divām galējībām. Godīgi sakot, daudziem cilvēkiem lūgšana ir ne tikai kā vārdos netverama mistērija, bet gan kā neatrisināms vienādojums. Viņi zina, ka vajadzētu to darīt, bet nav gluži pārliecināti – kā…

Tas, ko Tēvreizes lūgšana (Kristus Kalna sprediķa kulminācija) nodrošina, ir struktūra. Jēzus nesaka, ka jums vienmēr vajadzētu izmantot tikai šos identiskos vārdus. Starp citu, interesanti, bet tad, kad Lūkas savā evaņģēlijā dod savu versiju par Jēzus padomiem kā lūgt, tad šī paraug-lūgšana ir ar nelielu atšķirību (iesaku papētīt – būs interesanti: Lūk.11:2-4). Izskatās, it kā Jēzus būtu gribējis, lai šī domu secība darbotos vairāk kā sastatnes, nevis pati ēka. Šodien, protams, neskaitāmi kristieši katru dienu šo lūgšanu izmantoto tieši tādu, kāda tā ir (parasti garākā versijā, kuru mēs atrodam šeit, Mateja evaņģēlijā). Patiesībā, jau Jēzus dienās ebreju lūgšanas modeļi bija labi atstrādāti – parasti tās bija īsas, bet spēcīgas lūgšanas, kura bija jāsaka trīs reizes dienā. Varbūt Jēzus bija paredzējis, ka arī šo lūgšanu tā varētu izmantot…

Ko tad šī lūgšana mums atklāj par mūsu regulāru tuvošanos Dievam?

Pirmkārt, un tas ir tik skaidrs, ka mēs varētu to pat palaist garām ir tas, ka lūgšana ir ar ļoti dziļi nozīmi un saturu. Tā nav burvju formula: ”Abrakadabra!”, kas ieslēgtu kādu slepenu burvestību vai īpaši maģiskus spēkus. Tas ir kaut kas, ko mēs varam aptvert ar mūsu prātu (lai gan tas noteikti liks aktivizēt un mainīt mūsu domāšanu ), tik pat vienkārši, kā pateikt ar mūsu lūpām. Tas nozīmē to, ka mēs, cilvēki, varam, un mums vajadzētu izmantot mūsu runas spējas, mūsu vienkāršo valodu sarunā ar Visumu Radītāju. Viņš to vēlas un ir ieplānoji, lai mēs to darītu. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē to, ka Viņš vēlas, lai mēs dalāmies visā tajā pasaules izpratnē ar Viņu (vienu patieso Dievu), ko Viņš mums ir devis un vēlas, lai mēs izpētītu.

Otrkārt, viss nostājās savās vietās, ja mēs saucam Dievu par "tēvu" (tā kā Jēzus to dara visā Kalna Sprediķī). Starp citu, ja mēs vēlētos uzlikt vienotu tēmas virsrakstu visam šim Kristus sprediķim, tad, manuprāt, tas varētu būt – "Ko tas patiesībā nozīmē saukt Dievu par “Tēvu". Ebrejiem Jēzus dienās, šis Dieva atgādināja viņiem par Dieva apbrīnojamo rīcību, kas ir aprakstīta 2.Mozus grāmatā. Dievs taču izglāba Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības un tādā veidā parādīja, ka "mans pirmdzimtais ir Israēls" (2.Moz.4.22).

Treškārt, šis Dievs, par kuru tagad iet runa, nav mākslīgi izveidots elks. Viņš ir dzīvais Dievs, kurš mājo "debesīs", un ilgojas redzēt kā Viņa suverēnie un glābjošie noteikumi valda arī uz "zemes". Faktiski, šī ir lūgšana par to, lai Dieva Valstība kļūtu realitāte. Un tas notiktu, nevis Dievam paņemot cilvēkus prom no šīs zemes uz debesīm, bet gan debesu varenībai un skaistumam pārvēršot zemes realitāti debesu līdzībā. Kad tas būs pilnībā izdarīts, Dieva Vārds, Viņa raksturs, Viņa reputācija, Viņa paša klātbūtne pilnībā pārņems mūsu atjaunoto zemi. Tieši šādā izpratnē šīs lūgšanas sākuma daļa ir par Dievu, par Viņa ilgām, par Viņa plānu. Tā ir lūgšana, kas nesākas (kā parasti…) koncentrējoties uz sevi un tad, pārstājot būt vispār par lūgšanu, pārvēršas par mūsu domu, baiļu un ilgu pārskaitījumu mūsu pašu galvās.

Ceturtkārt, tāpēc, ka šis Dievs ir radītājs, kurš mīl savu radīto pasauli un visas būtnes, mēs varam lūgt Viņam visu, kas mums vien ir nepieciešams, zinot, ka Viņš ir pat daudz vairāk nobažījies par to visu, nekā mēs paši. Lielākā daļa Mateja evaņģēlija sestās nodaļas turpinājuma to izskaidro sīkāk. Tomēr atgriezīsimies pie šīs konkrētās lūgšanas. Ja vien mēs patiesi lūdzam šo lūgšanu Dievam par godu, mēs nekad nevarēsim vienkārši lūgt pārtiku un nodrošinājumu tikai sev. Mums ir jālūdz par visām vajadzībām visā pasaulē, kur miljoniem cieš badu un daudz daudz cilvēku mirst badā. Un es ceru, ka tagad jau mēs varam pat sajust šīs lūgšanas īsto būtību, tas ir – ja mēs patiesi to lūdzam, tad mums arī ir kaut kas ar to jādara; mums ir jākļūst par daļu no Dieva atbildes uz mūsu pašu lūgšanām. Vairāk par to pārdomāsim vēl kādā citā dievkalpojumā.

Piektkārt, mēs lūdzam piedošanu. Atšķirībā no dažām citām reliģijām, kurās katrai darbībai ir mūžīgas un neizmaināmas sekas, Jūdaisma un Kristietības būtībā slēpjas pārliecība, ka, lai gan tas, ko cilvēki dara ir būtiski un svarīgi, caur Dieva mīlestību piedošana ir iespējama un reāla. Jēzus šajā lūgšanas paraugā ir ielicis atziņu, ka mums būs nepieciešams lūgt piedošanu nevis vienā vai divos atsevišķos gadījumos, bet tas notiks ļoti regulāri. Tā varbūt nav ļoti mūs slavinoša doma (jo ietver konstatējumu, ka esam grēcinieki), tomēr tā tiek izteikta komplektā ar mierinājuma vēsti, ka piedošana ir un būs brīvi pieejama tik bieži, cik mums tas būs vajadzīgs. Tomēr ir arī kāds nosacījums, kas ļoti brīnišķīgi ir ietverts pašā lūgšanā: mums pašiem ir jābūt piedodošiem ļaudīm. Jēzus mazliet vēlāk veltī īpašu laiku tam, lai izskaidrotu kāpēc… Sirds, kas neatveras dot piedošanu citiem, paliks slēgta arī tad, kad tiks piedāvāta Dieva piedošana. Jēzus par to māca daudz un detalizēti (skat. 18 nodaļā).

Lūgšana beidzas ar tiešu un reālistisku piezīmi. Jēzus uzskatīja, ka pasauli sagaida lielu pārbaudījumu laiks. Viņa sekotājiem būtu nopietni jālūdz lai tiktu pasargāti tajā visā. Arī mums tagad joprojām ir nepieciešams lūgties šādā veidā. Pasauli vēl joprojām sagaida daudz krīzes un reizes, brīži, kad viss šķiet tumšs gan baznīcā, gan mūsu pašu sirdīs un dzīvēs. Ja mēs sekojam Krustā-sistajam Mesijam, mums nevajadzētu iedomāties, ka būsim izņēmuma gadījums un neko ļaunu savā dzīvē nepiedzīvosim. Bet mums ir iespēja lūgt Dievu, lai Viņš mūs brīnumainā veidā pasargā no ļaunuma (gan vispārēji abstraktā nozīmē, gan ļoti konkrētos gadījumos un izpausmēs).

Šis tad arī ir tas pamats, jeb struktūra, kura mums, kā Jēzus to labi zināja, būtu nepieciešama. Mums ir Debesu Tēvs, kurš gaida un ilgojas, lai mēs izmantotu šo lūgšanas paraugu katru dienu; lai mēs pieaugtu savās zināšanās un izpratnē, bet pats galvenais – pieaugtu savā mīlestībā un kalpošanā Viņam. Kas Tevi attur padarīt šo lūgšanas paraugu par savu personīgu lūgšanas piedzīvojumu?

svētdiena, 2015. gada 15. februāris

Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

Jo Dievam, kura dēļ ir viss un caur kuru ir viss, labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem, sacīdams:
   es pasludināšu tavu vārdu savu brāļu vidū,
   es dziedāšu tev slavu draudzē.
Un vēl viņš saka:
   es paļaušos uz viņu.
Un vēl:
   redzi, es un bērni, ko Dievs man devis.
Tādēļ ka šiem bērniem ir miesa un asinis, arī viņš tāpat ir pieņēmis miesu un asinis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam ir nāves vara, tas ir, velnu, un lai atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ visu savu mūžu bija pakļauti verdzībā. Viņam rūp nevis eņģeļi, bet gan Ābrahāma pēcnācēji. Tādēļ viņam visās lietās bija jātop līdzīgam brāļiem, lai kā žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris, kas darbojas Dieva lietās, nolīdzinātu tautas grēkus. Un, tādēļ ka viņš cietis, būdams kārdināts, viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti (Ebr. 2:10-18).
90to gadu sākumā tika uzņemta filma ar nosaukumu “Upe plūst tam cauri” (A River Runs through It). Starp citu šī filma ir ieguvusi arī Oskaru 1993.g. par labāko kinematogrāfiju. Filmā varat redzēt lielisku aktieru komandu: Craig Sheffer, Tom Skerritt un Brad Pitt... Filma stāsta par diviem brāļiem (prezbiterāņu mācītāja dēliem), kas dzīvoja, skaistā lauku apvidū Amerikā. Vecākais bija kluss, mācīties gribošs, strādīgs. Viņš dabūja labu darbu un kļuva ievērojams un godāts cilvēks sabiedrībā. Viņa impulsīvais jaunākais brālis bija ļoti jautras dabas, bet vienmēr nokļuva nepatikšanās. Kur vien iespējams, viņš pārkāpa vispārpieņemtās robežas. Beigu beigās jaunākais satikās ar cilvēkiem, kas ievilka viņu arvien dziļāk un dziļāk nepatikšanās... Savukārt vecākais brālis nevarēja nekā palīdzēt savam jaunākajam brālim. Viņi bija kļuvuši pārāk atsvešināti viens no otras.

Tas ir aizkustinošs un traģisks stāsts, un pati traģiskākā lieta tajā visā ir tas, ka vecākais brālis redz, kas notiek ar viņa mīļoto jaunāko brāli, tomēr nekā nevar viņam palīdzēt. Viņš nevar atrast tādus vārdus, lai jaunākais brālis viņu uzklausītu. Visbeidzot, kad vecākais brālis nevar ierasties palīgā savam jaunākajam brālim... jaunākais tiek nogalināts kādā kautiņā. Vecākais brālis nespēja glābt savu jaunāko brāli.

Mūsu lasītā Bībeles fragmenta galvenā doma ir tā, ka Jēzus, mūsu vecākais brālis, varēja un ieradās tur, kur viņa jaunākās māsas un brāļi (MĒS) bija neglābjami pazuduši grēka un nāves zemē. Viņš kļuva mums līdzīgs, dalījās mūsu liktenī, un tādējādi mūs no tā izglāba. Šis Bībeles fragments (vairāk jebkura cita vieta kristiešu rakstos), vispilnīgāk runā par Jēzu kā par vecāko brāli, Lielās Debesu Ģimenes pirmdzimto (Pāvils gan piemin šo tēmu, piemēram, Rom.8:29, bet neattīsta to tik plaši). Tas iedrošina mūs domāt par Jēzu nevis kā vecāko brāli, kurš mūs vienmēr apsteidz un pazemo (jo viņš vienmēr visu izdara labi un ir veiksmīgāks, kamēr mēs vienmēr visu darām nepareizi), bet kā vecāko brāli, kurš neizrādot savu pārākumu un neskatoties uz mums no augšas, nāk pie mums, lai mūs atrastu tur, kur mēs esam; kurš patiesas mīlestības un sirds labestības vadīts nāk, lai palīdzētu mums tikt ārā no ziepēm, kuras paši esam savārījuši.

Attīstot šo domu, par Kristu kā vecāko brāli, Vēstules Ebrejiem autors uzsver trīs elementus, kas dod šai idejai savu īpašo nokrāsu.
Pirmkārt, viņš redz Jēzu kā pionieri-pētnieku: viņš ir "viens, kurš rāda ceļu". Iedomājieties – pētnieks izcērt savu ceļu dziļi džungļos. Neviens tur vēl nav savu kāju spēris, tur nav ceļi, ne takas, ne mazākās norādes, ka iet šo ceļu vispār ir iespējams. Bet viņš iet, meklējot savu ceļu cauri neiespējamiem biezokņiem, līdz brīdim, kad viņš sasniedz mērķi. Pēc tam, kad viņš to ir izdarījis, citi var sekot. Pētnieki parasti to dara dažādu iemeslu dēļ: slava, bagātības meklējumi, milzīga zinātkāre... Jēzus to darīja mīlestības dēļ. Džungļi, caur kuriem Viņš gāja, bija ciešanu, sāpju, grēka un nāves nomocīta pasaule. Neviens nekad nav gājis tam cauri un iznācis otrā pusē ārā. Kad Viņš to izdarīja, Viņš atvēra mums ceļu uz Dieva jauno pasauli, tāpat kā pētnieks, izspraucies cauri džungļiem, iznāk ārā brīnišķīgā saules apspīdētā klajumā. Jēzus Kristus, atstājot ‘džungļus’ aiz muguras un darot to visu to vārdā, kuri Viņam sekos, Viņš atbrīvo pasauli no grēka piesārņojuma, kas tik ļoti nomāca kritušo cilvēci. Bībeles vārdiem sakot (kā tas rakstīts 11.pantā): Viņa izdarītā dēļ, Viņa ļaudis "tiek svētīti", tas ir, tiek atdalīti no grēka piesārņojuma, gatavi ienākt svētā Dieva klātbūtnē.
Otrais Vecākā brāļa idejas elements ir tas, ka Jēzus ir panācis to visu caur savu nāvi. Vēstules Ebrejiem 2:12 ir citāts no 22.Psalma (23.panta): "Tad es paudīšu Tavu Vārdu saviem brāļiem..." Jūs varētu domāt, ka tas bija vienkārši citēts, lai akcentētu Jēzus vēlmi padalīties ar Savām zināšanām par Dievu. Bet uzmanīgi palasiet 22.Psalma pirmos 22 pantus. Jūs atradīsiet, tur šausminoši detalizētu aprakstu par Tā Viena (kurš patiesi tic Dievam) ciešanām un nāvi, par to kā Viņam šķiet, ka ir Dieva pamests. "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?" lūdz dziesminieks. Tālāk tiek aprakstītas mokas un spīdzināšana.
Visbeidzot, ar jau pieminēto un Vēstulē Ebrejiem citēto fragmentu, psalma autors nonāk pie paša galvenā. Ciešanu rezultātā, ir paveikta pestīšana, Dieva valstība ir atnākusi, un tagad daudz daudz cilvēku dos godu Dievam. Jēzum Viņa priekšstats par savu aicinājumu veidojās, balstoties uz dziļo izpratni par dažādu Vecās Derības fragmentu attiecinājumu uz Viņu pašu. Vēstule Ebrejiem atsaucās uz tiem pašiem fragmentiem, lai paskaidrotu mums Viņa nāves nozīmi.

Tajā pat laikā, tiek pievienota vēl viena svarīga un centrāla Bībeles tēma: iziešana no Ēģiptes. Izraēla tauta bija faraona vergi, līdz Dievs sāka īpaši darboties un izglāba viņus. Tagad (Ebr.2:15 apgalvo) Jēzus ir atbrīvojis vergus - visus mūs, kuri bijām nāves baiļu paverdzināti. Tas ir interesanti, ka ar visu mūsu moderno domāšanu, tehnoloģijām un civilizācijas sasniegumiem, mēs vēl joprojām neesam brīvāki no šīm bailēm, kā mūsu senči. Lielākie filozofijas virzieni pēdējos pāris simts gados ir grozījuši šo jautājumu, gan šādā, gan tādā veidā, bet nāve joprojām ir lielais noslēpums, tumšs noliegums labestībai un skaistumam mūsu dzīvēs un pasaulē. Un vēl joprojām daudziem cilvēkiem šis fakts ir kā baiļu verdzība. Bailes, Vēstule Ebrejiem saka, nāk no velna, kurš vienmēr ir pret Dieva labiem mērķiem, kurš vienmēr cenšas iznīcināt jebko labu Dieva radītajā pasaulē, un, kurš dara visu iespējamo, lai novērstu Labākas Pasaules dzimšanu (kas, protams, nāk). Bet Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka viņam būs liela, vispasaules ģimene (pants 16), un tieši šī ģimene ir tas, par ko Jēzus rūpējas, glābjot viņus no verdzības un vadošo pa drošu ceļu uz Dieva nākotnes pasauli.

Tas noved pie trešā Vecākā brāļa idejas elementa, kas ir vēl viena ļoti nozīmīga tēma Vēstulē Ebrejiem. Ciešot un mirstot savu cilvēku dēļ, Jēzus ir kļuvis īstais augstais priesteris, kurš (tāds būdams) paveic savu ļaužu grēku salīdzināšanu. Par to daudz vairāk un sīkām varam lasīt šīs vēstules turpinājumā, bet šajā brīdi tikai ievērojiet galveno apgalvojumu, ko Vēstules Ebrejiem autors šeit izsaka: Augstajam Priesterim, kā tas izklāstīts Vecajā Derībā, no vienas puses ir jābūt kādam, kurš ir spējīgs darboties kā Dieva pārstāvis pie viņa cilvēkiem, iemiesojot Dieva žēlastību un uzticamību (Ebr.2:17); no otras puses tādam, kurš var pilnībā just līdzi tiem, kam viņš kalpo (Ebr.2:18). Kristus nav kā kāda tālu esoša persona, kas nevar pārvarēt attālumu, principus, laiku un pastāvošo kārtību, lai glābtu Savas māsas un brāļus. Viņš pielīdzinājās mums ar miesu un asinīm, un pat piedzīvoja nāvi (Ebr,2:14). Nekas, ko mēs piedzīvojam šodien, vai piedzīvosim rīt, vai kādā nākamajā dienā, nav kaut kas tāds, kur Jēzus nevarētu mums just līdzi, nevarētu palīdzēt un glābt mūs. Nav nekas tāds, caur ko viņš nevarētu veidot jaunu ceļu uz Dieva apsolīto Jauno pasauli.