• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2015. gada 15. marts

Iesākumā...

Sākumā Dievs radīja debesis un zemi… (1.Moz.1:1)
 
Man bērnībā ļoti patika pārcilāt vecos ģimenes albumus. Vēl interesantāk bija klausīties vecāku un vecvecāku komentārus par vecajās fotogrāfijās redzamajiem notikumiem un cilvēkiem. Viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir par mana vec-vec-vec-vectēva ierašanos Latvijā no Zviedrijas...
No kurienes mēs nākam? Kaut kādā veidā zināšanas, no kurienes mēs nākam, palīdz mums saprast, kas mēs esam. Tātad, no kurienes mēs nākam, ir svarīgs jautājums ne tikai mums katram individuāli. Vai Tevi nepārsteidz tas, kā cilvēki, kuri netic Dieva esamībai, tajā pat laikā dedzīgi apspriež jautājumus par cilvēces pirmsākumiem un par pašas pasaules izcelsmi – vai mēs attīstījāmies no vienšūnas organismiem dabiskās atlases veidā, vai varbūt dzīvības rašanās uz Zemes ir citplanētiešu eksperiments?

Man reiz mācīja, ka radošas esejas rakstīšanas pirmais noteikums ir “uzrakstīt interesantu un aizraujošu pirmo teikumu.” Atverot Bībeles pirmo lapu, Tu ieraudzīsi tieši šādu teikumu. Ir vērts kādu brīdi apbrīnot šeit ietverto domas dziļumu.

“Sākumā…” 
1.Mozus grāmatas pirmais pants nerunā par absolūto sākumu. Lai kāds tas arī nebūtu, es personīgi nedomāju, ka mums, cilvēkiem, ir iespējams aptvert un līdz galam saprast Dievu, kuram nav sākuma un gala. 1.Mozus grāmata stāsta par mūsu pasaules sākumu. Arvien vairāk ebreju valodas speciālisti atzīst, ka precīzāks 1.panta tulkojums būtu – "Kad Dievs sāka radīt debesis un zemi…” Šādā veidā izteiktā doma izvairās radīt iespaidu, ka Mozus runā par absolūto sākumu. Mozus nepretendē zināt, ko Dievs darīja pirms mūsu pasaules pirmsākuma. Agrīnais teologs Augustīns arī izvirza šo jautājumu, bet tad visus argumentus noslēdz uz humoristiskas nots: pirms pasaules radīšanas Dievs gatavoja elli tiem cilvēkiem, kuri pārāk dedzīgi lūdzas. Šī humoristiskā pieeja ļoti patika Reformācijas teologam Mārtiņam Luteram. Augustīna nopietnais komentārs jautājumiem par pirmsākumu bija: "Es nezinu to, ko es nezinu.” 1.Mozus grāmata nav ieinteresēta, iztapt mūsu ziņkārīgai interesei par laiku vai telpu pirms pirmsākuma, par citu pārdabisku būtņu, piemēram, eņģeļu rašanos. Arī sātana jeb velna rašanās nav mums izskaidrota 1.Mozus grāmatā. Ko mēs nezinām, mēs nezinām. 1.Mozus grāmata koncentrējas uz mūsu pasaules un cilvēces sākumu.

"Sākumā Dievs…" 
Kas tas ir Dievs? Bībeles pierakstītāji it kā pieņem, ka visi zina kaut ko par Dievu. Tiek pieņemts, ka ir kaut kāda pamatinformācija, ko apustulis Pāvils nosauc par Dieva mūžīgo spēku un dievišķo dabu (Rom.1:20). Šis teksts nemēģina pierādīt Dieva eksistenci. Patiesībā tas nozīmē, ka mēģinājumi pierādīt Dieva eksistenci ir tikpat dīvaini, kā mēģināt pierādīt savu eksistenci . Tiek pieņemt, ka Dievs un Dieva pamatīpašības ir kā kaut kas pats par sevi saprotams. 1.Mozus grāmatas teksts ir rakstīts pieņemot, ka izraēlieši, kam šis stāsts sākotnēji tika stāstīts, zina daudz vairāk nekā tikai pamat-atziņa par Dieva eksistenci. Viņiem taču ir piedzīvojumi ar Dieva iesaistīšanos notikumos, kas veido viņus kā tautu. Viņi zina par Ābrahāmu, ir piedzīvojuši brīnumainu atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības, ir redzējuši Dieva atklāsmi Sinaja kalnā… Tajā pat laikā, priekš mums pārējiem, sākot stāstu šādā veidā, ar Dievu kā galveno varoni pirmajā teikumā (tomēr tā arī nesniedzot plašāku informāciju kas un kāds Viņš ir), tas rada intrigu. Tas ir kā labas, aizraujošas filmas sākums – jūs redzat personu uz ekrāna, bet nezināt neko par viņa raksturu un nodomiem. Tikai stāsta turpinajums atklās arvien jaunas un jaunas detaļas (un Bībele, ja lasīsim, to arī darīs). Patiesībā jau 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas beigas mēs par Dievu zināsim diezgan daudz.

"Sākumā Dievs radīja…" 
Radīt – ir satraucošs vārds stāsta pirmajā teikumā. Vecajā Derībā tikai Dievs "rada". Runājot par māksliniecisko jaunradi, tas nekad neparādās Vecajā Derībā. Vienīgi Dievs rada. Radīšanas jēdziens ietver sevi ideju par ārkārtas, tomēr bezpiepūles suverenitātes izmantošanu, lai izsauktu kaut ko esamībā. Šis darbības vārds pievērš mūsu uzmanību tai apbrīnojamajai darbībai, ko Dievs dara, veidojot/radot kaut ko no nekā. Ir vēl kaut kas, ko nepieciešams ņemt vērā, ja vēlamies iedziļināties Vecās Derības atklāsmē par Dievu kā Radītāju. Mēs, šodien, domājam par radīšanu kā par vēsturisku notikumu, ko Dievs darīja pašā sākumā. Reizēm mēs pieļaujam domu par Dievu kā Radītāju kādā atsevišķā gadījumā arī šodien (lai radītu katru no mums kā indivīdu mātes miesās). Ebreji arī saprata radīšanu kā kaut ko, ko Dievs darīja pašā pasaules sākumā un arī mūsu individuālās eksistences sākumā. Tomēr Dieva radošo darbību savā dzīvē viņi saprata savādāk kā mēs šodien. Labs piemērs tam varētu būt situācija, kad babilonieši izved ebreju tautu trimdā. Ar mūsdienu pasaules filozofisko izpratni skatoties, šķiet, ir Izraēla tautas pastāvēšana ir apdraudēta – tās ir beigas. Tomēr Bībele to redz un atklāj kā Dieva radīšanas aktivitātes turpinājumu. Vecajā Derībā Dieva kreativitāte nav regulāra, rutīnas pilna darbība, piemēram, bērna piedzimšana vai puķes uzziedēšana. Dievs arī šodien darbojas tikpat pārsteidzoši oriģināli, kā toreiz - šīs pasaules radīšanas sākumā. Saistībā ar trimdas piedzīvojumiem – Dievs ir apņemies pārveidot cilvēkus un pārveidot zemi… un ebreji uzskatīja to kā jaunu radīšanu. Jesajas 41:20 teksts atklāj ilgas, nepieciešamību, lai cilvēki saprastu un atzīstu, ka "Kunga roka to darījusi, ka Israēla Svētais to radījis.” Īpaši, atjaunojoši Izraēla tautas piedzīvojumi, ir kā jauna radīšana. Tātad, kad cilvēki dzird radīšanas stāstu 1.Mozus gramatas 1.nodaļā, tas viņiem stāsta par to, ko Dievs darīja kaut kad sen, sen atpakaļ, tajā pat laikā apstiprinot, ka Dievs ir Radītājs arī tieši tagad.

"Sākumā Dievs radīja debesis un zemi…” 
Visām Tuvo Austrumu tautām Bībelē aprakstītajā laikā eksistēja viņu pašu teikas par radīšanu. Samērā daudz detaļas ir ar zināmu līdzību Bībelē rakstītajam. Pirms gadsimta (reizēm arī vēl šodien) cilvēki runāja par 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas stāsta rašanos no šīm citām Tuvo Austrumu leģendām un mītiem. Tika pieņemts, ka 1.Mozus grāmatas autori zināja vienu vai vairākus no šiem stāstiem un savu stāstu balstīja uz tiem. Tomēr atšķirības starp Tuvo Austrumu tautu leģendām un Bībeles Radīšanas stāstu ir pārāk uzkrītošas, lai runātu par kādu “balstīšanu” vai “iespaidošanos”. Tas ir it kā 1.Mozus grāmata teiktu: "Jūs esat dzirdējuši, ko jūsu kaimiņi saka par radīšanu? Nu tad tagad es jums pastāstīšu reālo patiesību…” Apkārtējās tautas ticēja, ka ir daudz dažādi dievi un dievības. Reizēm arī Izraēla tautā bieži vien saglabājās tāda veida domāšana (dažādās pasaules daļās daudzi vēl joprojām tā domā). Šie citi radīšanas stāsti redzēja pasaules rašanos, kā dažādu dievību sadarbību, vai arī kā konfliktu starp tiem (pasaule rodas kā cīņas rezultāts). 1.Mozus grāmata stāsta, ka patiesībā viss sākās ar vienu lielu brīnišķīgi izplānotu un sistemātisku darbību, kuru veic viens Dievs. Tas sevī ietver domu, ka "debesis un zeme" ir vienots veselums. Citu tautu radīšanas stāsti sākās ar pašu dievību rašanos no izejvielām, kas kaut kādā veidā jau pastāvēja. Bībele savukārt nerunā par Dieva rašanos… jo, ja Dievam vajadzētu no kaut kā rasties, vai tad tas tad patiesībā ir Dievs. Tātad, 1.Mozus gramatas 1.nodaļas 1.pants ir radīšanas stāsta virsraksts. Pārējā nodaļa sniedz mums informāciju par to, kā Dievam gāja par šo radīšanas procesu.

svētdiena, 2015. gada 1. marts

Mūsu Tēvs debesīs!

Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat.
Tādēļ lūdziet tā:
mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen!
Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos. (Mat. 6:7-15)
 
Es reiz sarunājos ar savu draugu mācītāju, kurš, starp citu, tika uzskatīts par vienu no labākajiem sludinātājiem savā konfesijā. Sarunas gaitā es viņam jautāju kā viņš to ir sasniedzis. “Man nav īpaša tehnika, paņēmieni vai noslēpumi.” viņš atbildēja. “Es vienkārši lūdzu Dievu un lasu konkrēto Bībeles fragmentu tik ilgi, kamēr man kļūst skaidra teksta struktūra. Pēc tam to pierakstīt ir tikai tehniskas dabas jautājums.” Tā, protams, ir ļoti vienkāršota atbilde, un mēs varam tikai minēt, cik daudz stundu lūgšanu un rūpīga darba tur bija patiesībā, kas tad tika ietvertas tik īsā un pazemīgā atbildē. Bet ļoti bieži patiesībā tā arī ir pamatbūtība (tas attiecas uz dažādām dzīves sfērām) – mēs maldamies riņķī un apkārt, līdz kamēr atrodam un saprotam to sistēmu, uz kuras tad varam visu veidot un attīstīt tālāk. Un tas ir vienmēr ir saistīts ar lūgšanām… daudz lūgšanām. Jēzus, savā aicinājumā un pamācībā par lūgšanām, pretstata to lūgšanas veidu, kāds Viņam bija padomā, ar tāda veida lūgšanām, kuras praktizēja lielākā daļa cilvēki ne-ebreju pasaulē. Mēs, no daudziem seniem rokrakstiem un uzrakstiem uz tempļu sienām, zinām, ka daudzas pagānu reliģijas patiešām izmantoja (un izmanto) dažādas maģisku vārdu formulas savās lūgšanās: tie ir gari, sarežģītu vārdu virknējumi, kuri tiek atkārtoti atkal un atkal, lai beigu beigās pārliecinātu kādu dievu vai dievieti, piešķirt labvēlīgu attieksmi tiem, kas lūdzās. Šādas lūgšanas bieži bija saistītas ar nenoteiktību. Tur, senajā pagānu pasaulē, bija tik daudz dažādas dievības, ka neviens nevarēja būt pilnīgi drošs pie kuras dievības konkrētajā situācijā ir nepieciešams griezties, vai ar kādu lūgšanas formulu visefektīvāk būtu izmantot.

Tam patiesībā nebūtu jābūt pārsteigumam. Lūgšana ir viens no dzīves lielākajiem noslēpumiem. Lielākā daļa cilvēku ir lūguši vismaz reizi savā dzīvā; daži cilvēki, ļoti daudzās dažādās reliģiskās tradīcijās, lūdz ļoti daudz. Visvienkāršākā lūgšana ir kliegšana, vēršoties visumā, pieļaujot iespējamību, ka varētu būt kāds, kas tur klausās. Visaugstākā līmeņa lūgšana ir mīlestības saplūsme, jo Dieva klātbūtne ir kļuvusi tik reāla, ka mums kādi konkrēti vārdi ir lieki, jo esam Viņa realitātes, augstsirdības, prieka un žēlastības ieskauti. Vairumam kristiešu, lielāko daļu lūgšanas ir kaut kur starp šīm divām galējībām. Godīgi sakot, daudziem cilvēkiem lūgšana ir ne tikai kā vārdos netverama mistērija, bet gan kā neatrisināms vienādojums. Viņi zina, ka vajadzētu to darīt, bet nav gluži pārliecināti – kā…

Tas, ko Tēvreizes lūgšana (Kristus Kalna sprediķa kulminācija) nodrošina, ir struktūra. Jēzus nesaka, ka jums vienmēr vajadzētu izmantot tikai šos identiskos vārdus. Starp citu, interesanti, bet tad, kad Lūkas savā evaņģēlijā dod savu versiju par Jēzus padomiem kā lūgt, tad šī paraug-lūgšana ir ar nelielu atšķirību (iesaku papētīt – būs interesanti: Lūk.11:2-4). Izskatās, it kā Jēzus būtu gribējis, lai šī domu secība darbotos vairāk kā sastatnes, nevis pati ēka. Šodien, protams, neskaitāmi kristieši katru dienu šo lūgšanu izmantoto tieši tādu, kāda tā ir (parasti garākā versijā, kuru mēs atrodam šeit, Mateja evaņģēlijā). Patiesībā, jau Jēzus dienās ebreju lūgšanas modeļi bija labi atstrādāti – parasti tās bija īsas, bet spēcīgas lūgšanas, kura bija jāsaka trīs reizes dienā. Varbūt Jēzus bija paredzējis, ka arī šo lūgšanu tā varētu izmantot…

Ko tad šī lūgšana mums atklāj par mūsu regulāru tuvošanos Dievam?

Pirmkārt, un tas ir tik skaidrs, ka mēs varētu to pat palaist garām ir tas, ka lūgšana ir ar ļoti dziļi nozīmi un saturu. Tā nav burvju formula: ”Abrakadabra!”, kas ieslēgtu kādu slepenu burvestību vai īpaši maģiskus spēkus. Tas ir kaut kas, ko mēs varam aptvert ar mūsu prātu (lai gan tas noteikti liks aktivizēt un mainīt mūsu domāšanu ), tik pat vienkārši, kā pateikt ar mūsu lūpām. Tas nozīmē to, ka mēs, cilvēki, varam, un mums vajadzētu izmantot mūsu runas spējas, mūsu vienkāršo valodu sarunā ar Visumu Radītāju. Viņš to vēlas un ir ieplānoji, lai mēs to darītu. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē to, ka Viņš vēlas, lai mēs dalāmies visā tajā pasaules izpratnē ar Viņu (vienu patieso Dievu), ko Viņš mums ir devis un vēlas, lai mēs izpētītu.

Otrkārt, viss nostājās savās vietās, ja mēs saucam Dievu par "tēvu" (tā kā Jēzus to dara visā Kalna Sprediķī). Starp citu, ja mēs vēlētos uzlikt vienotu tēmas virsrakstu visam šim Kristus sprediķim, tad, manuprāt, tas varētu būt – "Ko tas patiesībā nozīmē saukt Dievu par “Tēvu". Ebrejiem Jēzus dienās, šis Dieva atgādināja viņiem par Dieva apbrīnojamo rīcību, kas ir aprakstīta 2.Mozus grāmatā. Dievs taču izglāba Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības un tādā veidā parādīja, ka "mans pirmdzimtais ir Israēls" (2.Moz.4.22).

Treškārt, šis Dievs, par kuru tagad iet runa, nav mākslīgi izveidots elks. Viņš ir dzīvais Dievs, kurš mājo "debesīs", un ilgojas redzēt kā Viņa suverēnie un glābjošie noteikumi valda arī uz "zemes". Faktiski, šī ir lūgšana par to, lai Dieva Valstība kļūtu realitāte. Un tas notiktu, nevis Dievam paņemot cilvēkus prom no šīs zemes uz debesīm, bet gan debesu varenībai un skaistumam pārvēršot zemes realitāti debesu līdzībā. Kad tas būs pilnībā izdarīts, Dieva Vārds, Viņa raksturs, Viņa reputācija, Viņa paša klātbūtne pilnībā pārņems mūsu atjaunoto zemi. Tieši šādā izpratnē šīs lūgšanas sākuma daļa ir par Dievu, par Viņa ilgām, par Viņa plānu. Tā ir lūgšana, kas nesākas (kā parasti…) koncentrējoties uz sevi un tad, pārstājot būt vispār par lūgšanu, pārvēršas par mūsu domu, baiļu un ilgu pārskaitījumu mūsu pašu galvās.

Ceturtkārt, tāpēc, ka šis Dievs ir radītājs, kurš mīl savu radīto pasauli un visas būtnes, mēs varam lūgt Viņam visu, kas mums vien ir nepieciešams, zinot, ka Viņš ir pat daudz vairāk nobažījies par to visu, nekā mēs paši. Lielākā daļa Mateja evaņģēlija sestās nodaļas turpinājuma to izskaidro sīkāk. Tomēr atgriezīsimies pie šīs konkrētās lūgšanas. Ja vien mēs patiesi lūdzam šo lūgšanu Dievam par godu, mēs nekad nevarēsim vienkārši lūgt pārtiku un nodrošinājumu tikai sev. Mums ir jālūdz par visām vajadzībām visā pasaulē, kur miljoniem cieš badu un daudz daudz cilvēku mirst badā. Un es ceru, ka tagad jau mēs varam pat sajust šīs lūgšanas īsto būtību, tas ir – ja mēs patiesi to lūdzam, tad mums arī ir kaut kas ar to jādara; mums ir jākļūst par daļu no Dieva atbildes uz mūsu pašu lūgšanām. Vairāk par to pārdomāsim vēl kādā citā dievkalpojumā.

Piektkārt, mēs lūdzam piedošanu. Atšķirībā no dažām citām reliģijām, kurās katrai darbībai ir mūžīgas un neizmaināmas sekas, Jūdaisma un Kristietības būtībā slēpjas pārliecība, ka, lai gan tas, ko cilvēki dara ir būtiski un svarīgi, caur Dieva mīlestību piedošana ir iespējama un reāla. Jēzus šajā lūgšanas paraugā ir ielicis atziņu, ka mums būs nepieciešams lūgt piedošanu nevis vienā vai divos atsevišķos gadījumos, bet tas notiks ļoti regulāri. Tā varbūt nav ļoti mūs slavinoša doma (jo ietver konstatējumu, ka esam grēcinieki), tomēr tā tiek izteikta komplektā ar mierinājuma vēsti, ka piedošana ir un būs brīvi pieejama tik bieži, cik mums tas būs vajadzīgs. Tomēr ir arī kāds nosacījums, kas ļoti brīnišķīgi ir ietverts pašā lūgšanā: mums pašiem ir jābūt piedodošiem ļaudīm. Jēzus mazliet vēlāk veltī īpašu laiku tam, lai izskaidrotu kāpēc… Sirds, kas neatveras dot piedošanu citiem, paliks slēgta arī tad, kad tiks piedāvāta Dieva piedošana. Jēzus par to māca daudz un detalizēti (skat. 18 nodaļā).

Lūgšana beidzas ar tiešu un reālistisku piezīmi. Jēzus uzskatīja, ka pasauli sagaida lielu pārbaudījumu laiks. Viņa sekotājiem būtu nopietni jālūdz lai tiktu pasargāti tajā visā. Arī mums tagad joprojām ir nepieciešams lūgties šādā veidā. Pasauli vēl joprojām sagaida daudz krīzes un reizes, brīži, kad viss šķiet tumšs gan baznīcā, gan mūsu pašu sirdīs un dzīvēs. Ja mēs sekojam Krustā-sistajam Mesijam, mums nevajadzētu iedomāties, ka būsim izņēmuma gadījums un neko ļaunu savā dzīvē nepiedzīvosim. Bet mums ir iespēja lūgt Dievu, lai Viņš mūs brīnumainā veidā pasargā no ļaunuma (gan vispārēji abstraktā nozīmē, gan ļoti konkrētos gadījumos un izpausmēs).

Šis tad arī ir tas pamats, jeb struktūra, kura mums, kā Jēzus to labi zināja, būtu nepieciešama. Mums ir Debesu Tēvs, kurš gaida un ilgojas, lai mēs izmantotu šo lūgšanas paraugu katru dienu; lai mēs pieaugtu savās zināšanās un izpratnē, bet pats galvenais – pieaugtu savā mīlestībā un kalpošanā Viņam. Kas Tevi attur padarīt šo lūgšanas paraugu par savu personīgu lūgšanas piedzīvojumu?