Mūsu Tēvs debesīs!

Ievietoja Ivo Roderts | svētdiena, marts 01, 2015 | komentāru nav
Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat.
Tādēļ lūdziet tā:
mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen!
Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos. (Mat. 6:7-15)
 
Es reiz sarunājos ar savu draugu mācītāju, kurš, starp citu, tika uzskatīts par vienu no labākajiem sludinātājiem savā konfesijā. Sarunas gaitā es viņam jautāju kā viņš to ir sasniedzis. “Man nav īpaša tehnika, paņēmieni vai noslēpumi.” viņš atbildēja. “Es vienkārši lūdzu Dievu un lasu konkrēto Bībeles fragmentu tik ilgi, kamēr man kļūst skaidra teksta struktūra. Pēc tam to pierakstīt ir tikai tehniskas dabas jautājums.” Tā, protams, ir ļoti vienkāršota atbilde, un mēs varam tikai minēt, cik daudz stundu lūgšanu un rūpīga darba tur bija patiesībā, kas tad tika ietvertas tik īsā un pazemīgā atbildē. Bet ļoti bieži patiesībā tā arī ir pamatbūtība (tas attiecas uz dažādām dzīves sfērām) – mēs maldamies riņķī un apkārt, līdz kamēr atrodam un saprotam to sistēmu, uz kuras tad varam visu veidot un attīstīt tālāk. Un tas ir vienmēr ir saistīts ar lūgšanām… daudz lūgšanām. Jēzus, savā aicinājumā un pamācībā par lūgšanām, pretstata to lūgšanas veidu, kāds Viņam bija padomā, ar tāda veida lūgšanām, kuras praktizēja lielākā daļa cilvēki ne-ebreju pasaulē. Mēs, no daudziem seniem rokrakstiem un uzrakstiem uz tempļu sienām, zinām, ka daudzas pagānu reliģijas patiešām izmantoja (un izmanto) dažādas maģisku vārdu formulas savās lūgšanās: tie ir gari, sarežģītu vārdu virknējumi, kuri tiek atkārtoti atkal un atkal, lai beigu beigās pārliecinātu kādu dievu vai dievieti, piešķirt labvēlīgu attieksmi tiem, kas lūdzās. Šādas lūgšanas bieži bija saistītas ar nenoteiktību. Tur, senajā pagānu pasaulē, bija tik daudz dažādas dievības, ka neviens nevarēja būt pilnīgi drošs pie kuras dievības konkrētajā situācijā ir nepieciešams griezties, vai ar kādu lūgšanas formulu visefektīvāk būtu izmantot.

Tam patiesībā nebūtu jābūt pārsteigumam. Lūgšana ir viens no dzīves lielākajiem noslēpumiem. Lielākā daļa cilvēku ir lūguši vismaz reizi savā dzīvā; daži cilvēki, ļoti daudzās dažādās reliģiskās tradīcijās, lūdz ļoti daudz. Visvienkāršākā lūgšana ir kliegšana, vēršoties visumā, pieļaujot iespējamību, ka varētu būt kāds, kas tur klausās. Visaugstākā līmeņa lūgšana ir mīlestības saplūsme, jo Dieva klātbūtne ir kļuvusi tik reāla, ka mums kādi konkrēti vārdi ir lieki, jo esam Viņa realitātes, augstsirdības, prieka un žēlastības ieskauti. Vairumam kristiešu, lielāko daļu lūgšanas ir kaut kur starp šīm divām galējībām. Godīgi sakot, daudziem cilvēkiem lūgšana ir ne tikai kā vārdos netverama mistērija, bet gan kā neatrisināms vienādojums. Viņi zina, ka vajadzētu to darīt, bet nav gluži pārliecināti – kā…

Tas, ko Tēvreizes lūgšana (Kristus Kalna sprediķa kulminācija) nodrošina, ir struktūra. Jēzus nesaka, ka jums vienmēr vajadzētu izmantot tikai šos identiskos vārdus. Starp citu, interesanti, bet tad, kad Lūkas savā evaņģēlijā dod savu versiju par Jēzus padomiem kā lūgt, tad šī paraug-lūgšana ir ar nelielu atšķirību (iesaku papētīt – būs interesanti: Lūk.11:2-4). Izskatās, it kā Jēzus būtu gribējis, lai šī domu secība darbotos vairāk kā sastatnes, nevis pati ēka. Šodien, protams, neskaitāmi kristieši katru dienu šo lūgšanu izmantoto tieši tādu, kāda tā ir (parasti garākā versijā, kuru mēs atrodam šeit, Mateja evaņģēlijā). Patiesībā, jau Jēzus dienās ebreju lūgšanas modeļi bija labi atstrādāti – parasti tās bija īsas, bet spēcīgas lūgšanas, kura bija jāsaka trīs reizes dienā. Varbūt Jēzus bija paredzējis, ka arī šo lūgšanu tā varētu izmantot…

Ko tad šī lūgšana mums atklāj par mūsu regulāru tuvošanos Dievam?

Pirmkārt, un tas ir tik skaidrs, ka mēs varētu to pat palaist garām ir tas, ka lūgšana ir ar ļoti dziļi nozīmi un saturu. Tā nav burvju formula: ”Abrakadabra!”, kas ieslēgtu kādu slepenu burvestību vai īpaši maģiskus spēkus. Tas ir kaut kas, ko mēs varam aptvert ar mūsu prātu (lai gan tas noteikti liks aktivizēt un mainīt mūsu domāšanu ), tik pat vienkārši, kā pateikt ar mūsu lūpām. Tas nozīmē to, ka mēs, cilvēki, varam, un mums vajadzētu izmantot mūsu runas spējas, mūsu vienkāršo valodu sarunā ar Visumu Radītāju. Viņš to vēlas un ir ieplānoji, lai mēs to darītu. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē to, ka Viņš vēlas, lai mēs dalāmies visā tajā pasaules izpratnē ar Viņu (vienu patieso Dievu), ko Viņš mums ir devis un vēlas, lai mēs izpētītu.

Otrkārt, viss nostājās savās vietās, ja mēs saucam Dievu par "tēvu" (tā kā Jēzus to dara visā Kalna Sprediķī). Starp citu, ja mēs vēlētos uzlikt vienotu tēmas virsrakstu visam šim Kristus sprediķim, tad, manuprāt, tas varētu būt – "Ko tas patiesībā nozīmē saukt Dievu par “Tēvu". Ebrejiem Jēzus dienās, šis Dieva atgādināja viņiem par Dieva apbrīnojamo rīcību, kas ir aprakstīta 2.Mozus grāmatā. Dievs taču izglāba Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības un tādā veidā parādīja, ka "mans pirmdzimtais ir Israēls" (2.Moz.4.22).

Treškārt, šis Dievs, par kuru tagad iet runa, nav mākslīgi izveidots elks. Viņš ir dzīvais Dievs, kurš mājo "debesīs", un ilgojas redzēt kā Viņa suverēnie un glābjošie noteikumi valda arī uz "zemes". Faktiski, šī ir lūgšana par to, lai Dieva Valstība kļūtu realitāte. Un tas notiktu, nevis Dievam paņemot cilvēkus prom no šīs zemes uz debesīm, bet gan debesu varenībai un skaistumam pārvēršot zemes realitāti debesu līdzībā. Kad tas būs pilnībā izdarīts, Dieva Vārds, Viņa raksturs, Viņa reputācija, Viņa paša klātbūtne pilnībā pārņems mūsu atjaunoto zemi. Tieši šādā izpratnē šīs lūgšanas sākuma daļa ir par Dievu, par Viņa ilgām, par Viņa plānu. Tā ir lūgšana, kas nesākas (kā parasti…) koncentrējoties uz sevi un tad, pārstājot būt vispār par lūgšanu, pārvēršas par mūsu domu, baiļu un ilgu pārskaitījumu mūsu pašu galvās.

Ceturtkārt, tāpēc, ka šis Dievs ir radītājs, kurš mīl savu radīto pasauli un visas būtnes, mēs varam lūgt Viņam visu, kas mums vien ir nepieciešams, zinot, ka Viņš ir pat daudz vairāk nobažījies par to visu, nekā mēs paši. Lielākā daļa Mateja evaņģēlija sestās nodaļas turpinājuma to izskaidro sīkāk. Tomēr atgriezīsimies pie šīs konkrētās lūgšanas. Ja vien mēs patiesi lūdzam šo lūgšanu Dievam par godu, mēs nekad nevarēsim vienkārši lūgt pārtiku un nodrošinājumu tikai sev. Mums ir jālūdz par visām vajadzībām visā pasaulē, kur miljoniem cieš badu un daudz daudz cilvēku mirst badā. Un es ceru, ka tagad jau mēs varam pat sajust šīs lūgšanas īsto būtību, tas ir – ja mēs patiesi to lūdzam, tad mums arī ir kaut kas ar to jādara; mums ir jākļūst par daļu no Dieva atbildes uz mūsu pašu lūgšanām. Vairāk par to pārdomāsim vēl kādā citā dievkalpojumā.

Piektkārt, mēs lūdzam piedošanu. Atšķirībā no dažām citām reliģijām, kurās katrai darbībai ir mūžīgas un neizmaināmas sekas, Jūdaisma un Kristietības būtībā slēpjas pārliecība, ka, lai gan tas, ko cilvēki dara ir būtiski un svarīgi, caur Dieva mīlestību piedošana ir iespējama un reāla. Jēzus šajā lūgšanas paraugā ir ielicis atziņu, ka mums būs nepieciešams lūgt piedošanu nevis vienā vai divos atsevišķos gadījumos, bet tas notiks ļoti regulāri. Tā varbūt nav ļoti mūs slavinoša doma (jo ietver konstatējumu, ka esam grēcinieki), tomēr tā tiek izteikta komplektā ar mierinājuma vēsti, ka piedošana ir un būs brīvi pieejama tik bieži, cik mums tas būs vajadzīgs. Tomēr ir arī kāds nosacījums, kas ļoti brīnišķīgi ir ietverts pašā lūgšanā: mums pašiem ir jābūt piedodošiem ļaudīm. Jēzus mazliet vēlāk veltī īpašu laiku tam, lai izskaidrotu kāpēc… Sirds, kas neatveras dot piedošanu citiem, paliks slēgta arī tad, kad tiks piedāvāta Dieva piedošana. Jēzus par to māca daudz un detalizēti (skat. 18 nodaļā).

Lūgšana beidzas ar tiešu un reālistisku piezīmi. Jēzus uzskatīja, ka pasauli sagaida lielu pārbaudījumu laiks. Viņa sekotājiem būtu nopietni jālūdz lai tiktu pasargāti tajā visā. Arī mums tagad joprojām ir nepieciešams lūgties šādā veidā. Pasauli vēl joprojām sagaida daudz krīzes un reizes, brīži, kad viss šķiet tumšs gan baznīcā, gan mūsu pašu sirdīs un dzīvēs. Ja mēs sekojam Krustā-sistajam Mesijam, mums nevajadzētu iedomāties, ka būsim izņēmuma gadījums un neko ļaunu savā dzīvē nepiedzīvosim. Bet mums ir iespēja lūgt Dievu, lai Viņš mūs brīnumainā veidā pasargā no ļaunuma (gan vispārēji abstraktā nozīmē, gan ļoti konkrētos gadījumos un izpausmēs).

Šis tad arī ir tas pamats, jeb struktūra, kura mums, kā Jēzus to labi zināja, būtu nepieciešama. Mums ir Debesu Tēvs, kurš gaida un ilgojas, lai mēs izmantotu šo lūgšanas paraugu katru dienu; lai mēs pieaugtu savās zināšanās un izpratnē, bet pats galvenais – pieaugtu savā mīlestībā un kalpošanā Viņam. Kas Tevi attur padarīt šo lūgšanas paraugu par savu personīgu lūgšanas piedzīvojumu?

Categories: ,