• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2016. gada 27. marts

Notiek brīnums - kā to izskaidrot?

Tā kā viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, visi ļaudis pārsteigti saskrēja pie viņiem tā sauktajā Sālamana kolonādē. To ieraudzījis, Pēteris sacīja ļaudīm: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to? Kādēļ jūs tā skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā? Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, cēla godā savu kalpu Jēzu, kuru jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kas bija nolēmis viņu atlaist. Jūs noliedzāt Svēto un Taisno un izlūdzāties apžēlot slepkavu. Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem, – mēs esam tam liecinieki. Viņš ticēja Jēzus vārdam, un viņa vārds šo vīru, kuru jūs redzat un pazīstat, ir darījis veselu. Ticība, kas nāk caur Jēzu, viņu dziedināja jūsu visu priekšā…” (Ap.d.3:11-16)
Es vel joprojām atceros tos laikus, kad braucu ar VAZ-2105. Tu zini tādu auto?
Kādā reizē, kad par spīti visam, ko es vien centos darīt, motors nedarbojās. (Tajos laikos, ja kaut kas nedarbojās, bija pieņemts atvērt automašīnu motora pārsegu un pamēģināt kaut ko pakustināt, pieskrūvēt vai noslaucīt…) Mans kaimiņš, kurš tieši gāja garām, piedāvājās palīdzēt. Kaut arī es zināju, ka viņš nav automehāniķis, mans izmisums bija tik liels, ka es viņam atļāvu. Viņš pieliecās virs dzinēja, izdarīja kaut ko, ko es nevarēju īsti saskatīt… un pēkšņi auto bija atgriezts dzīvē. Es centos atrast īstos vārdus kā viņam pateikties. "Ak," viņš teica, "neslavē mani. Tas ir triks es uzzināju no Jankas, kurš strādā MRS garāžās. Viņam vienkārši apnika ka es viņu nepārtraukti saucu palīgā, kad mitros rītos mana automašīna nebija iedarbināma, un viņš man parādīja vienu no visbiežākajām problēmām, kuru ir tik viegli novērst. Vienkārši vajag izslaucīt kondensējušos mitrumu no sadalītāja vāciņa iekšpuses…” Šodien šis triks man un Tev vairs nepalīdzēs, jo mūsu automašīnu aizdedzes sistēma ir daudz sarežģītāka…

Protams, kropls cilvēks nav gluži tas pats, kas nedzīvs automašīnas dzinējs. Un dziedinošs spēks Jēzus vārdā, nav tas pats, kas triks, kuru var iemācīties no kāda pieredzējuša automehāniķa. Bet pamatprincips ir tas pats: nav tā, ka Pēteris un Jānis būtu bijuši kaut kādā veidā īpašāka mistiska spēka apveltīti, tāpat kā mans kaimiņš nebija mācīts vai pieredzējis auto mehāniķis. Viņš vienkārši uzticējās cilvēkam, kurš zināja, kas, kā, kur ir jāizdara, lai motors atkal darbotos. Tad, kad Pēterim un Jānim visapkārt stāv ziņkārīgu un pārsteigtu ļaužu pūlis, viņi teica to pašu: “Tie nebijām mēs; tas bija Jēzus!”
Vai precīzāk, tas bija un ir Dievs, kas darbojās caur Jēzu Kristu un turpina joprojām darboties. Pēteris, uzsākot savu improvizēto uzrunu Templī (kur Jēzus pats tikai pirms dažām nedēļām bija mācījis lielus ļaužu pūļus), un vēloties pēc iespējas ātrāk novērst uzmanību no sevis, izvēlas atsaukties uz Dievu diezgan dramatiskā, gandrīz formālā veidā: "Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs…” (13.p.)
Kāpēc viņš to tā dara?
Šādā veidā pieminēt Dievu faktiski nozīmē atgādināt jeb atsaukties uz Dieva atklāsmi Vecajā Derībā. Šis ir citāts no 2.Mozus grāmatas (3:6). Tas ir ļoti slavens fragments, un gan Pēteris, gan viņa klausītāji zināja šo Svēto Rakstu fragmentu ļoti labi. Tieši tāpat viņi visi uzreiz saprata šādas atsauces jēgu. Jēzus pats pirms dažām nedēļām to bija citējis sarunā ar saduķejiem Templī (Lūkas 20:37). To darot, Viņš, protams, sagaidīja, ka cilvēki uztvers visu kopējo kontekstu.

Būtība ir sekojoša: 2.Mozus grāmatas 3.nodaļa ir brīdis, kad Dievs pie degošā krūma aicina Mozu un dod viņam norādījumu griezties atpakaļ no tuksneša uz Ēģipti un vadīt Izraēla tautu ārā no verdzības uz brīvību. Dievs apliecina Mozum, ka tas, ko viņš piedzīvo, nav tikai sapnis vai karstuma dūriena murgi, bet šeit runā pats Izraēla tautas Dievs. Ābrahāma Dievs, kurš deva solījumu pašlaik paverdzināto izraēliešu senčiem; Dievs, kurš tagad gatavojas šos solījumus piepildīt. Pēteris, citējot šo fragmentu, saka: "Tas notiek atkal!”

Citiem vārdiem sakot, Pēteris dara to, ko visi agrīnie kristieši darīja visu laiku. Saskaroties ar jautājumu, uz kuru atbilde ir saistīta ar to, ko bija darījis vai runājis Jēzus, viņi savā prātā vai uzrunā atgriežas pie 2.Mozus grāmatas notikumiem, jeb Iziešanas no Ēģiptes.
Tas bija tad, kad Dievs rīkojās iespaidīgi un pārdabiski, lai piepildītu Savus solījumus un glābtu Savu tautu.
Tas bija tad, kad viņi upurēja Lieldienu jēru.
Tas bija tad, kad viņi gāja caur pašķirto jūru.
Tas bija tad, kad viņiem tika doti likumi.
Tas bija tad, kad viņi gāja pa tuksnesi pēc sava mantojuma.
Visas šīs tēmas tagad tiek savītas kopā Jaunajā Derībā, lai atbildētu uz jautājumu par to, kas ir Jēzus, un kā Dievs darbojas caur Viņu. Atkal un atkal tiek radīta sajūta: ja mēs skatāmies uz Jēzu un redzam, kas tiek darīts Viņa Vārdā, tad tas ir it kā mēs, kopā ar Mozu, stāvētu pie degošā ērkšķu krūma, un, redzot kaut ko tik iespaidīgu, saprastu, ka Dievs Radītājs, Ābrahāma Dievs, ir dzīvs un darbojas… un Savus solījumus piepildīs arī šoreiz.

Pēterim tas bija kļuvis skaidrs un, runājot par Jēzu Kristu, viņš šīs īpašās lietas vēlas atklāt saviem klausītājiem.
Pirmkārt, Pēteris saka, ka Jēzus bija nevainīgs "kalps". Vārds 13.pantā varētu tikt tulkots gan kā "bērns", gan kā “kalps". Grieķiski iztulkotajā (Vecās Derības tulkojums, kuru plaši izmantoja apustuļu laikā) 1.Mozus 24.nodaļā ir rakstīts, ka Ābrahāms sūta savu “kalpu”, lai atrastu dēlam Īzākam sievu. Tur lietotais vārds "kalps", ir tas pats kas šeit (attiecīgais darbinieks nebija Ābrahāma bērns un, protams, nebija gados jauns). Tātad iespējams, ka mūs interesējošā vārda nozīme “kalps" ir visprecīzākā un piemērojama arī šajā vietā.
Ideja par "nevainīgu kalpu" patiesībā mums atgādina pravieša Jesajas grāmatas 53.nodaļu, kas bija centrālais Vecās Derības fragments agrīnajā kristiešu izpratnē par to, kas Jēzus Kristus bija un kāpēc Viņam bija jānomirst.
Tā arī šī fragmenta viena no tēmām.
Tāpat kā ziņojumā par Jēzus notiesāšanu un nāvi pie krusta, arī šeit evaņģēlists Lūka uzsver, ka Jēzus bija nevainīgs noziegumos, kurus Viņam inkriminēja. Savukārt cilvēks, kurš tika atbrīvoti Viņa vietā, Baraba (Lūkas 23:25), bija vainīgs. Tā ir Lūkas evaņģēlijā atklātā krusta jēga: Jēzus, kaut arī bija nevainīgs, mirst daudz citu cilvēku vietā, kuri bija/ir vainīgi. Tas ir jautājums gan par burtisku vēsturisku patiesību, gan arī par teoloģisku interpretāciju – Jēzus Kristus pie krusta bija "nesis daudzu grēkus" (Jesajas 53:12).

Otrkārt, Jēzus bija “Svētais un Taisnais”. Apustuļu darbu grāmatā Jēzus šādi tiek nosaukts atkal un atkal (4:27,30; 7:52; 22:14), un ir vērts šiem nosaukumiem pievērst uzmanību. Protams, galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka Jēzus bija “svēts". Viņa tuvākiem sekotājiem un draugiem bija neskaitāmas iespējas redzēt Viņa dzīvi tuvplānā, un viņi bija pārsteigti par īpašo Dievā-centrētību, par izteikto integritāti un visaptverošo mīlestību, kas Jēzū bija vienmēr saredzama. Un, protams, citējot Pilāta sākotnējo un oficiālo spriedumu (13.p.), Jēzus bija "nevainīgs" vai "taisns" pretstatā Barabam – slepkavam, kuru atbrīvo Viņa vietā.
Tomēr arī šajā gadījumā abi vārdi, "svēts" un "taisns", nes sevī atsauci no pravieša Jesajas grāmatas. Šī atbalss palīdz uzsvērt iespaidu, kuru Pēteris vēlas radīt klausītājos – ja viņi vēlas uzzināt kāpēc un kā kroplais cilvēks ir ticis dziedināts, tad viņiem vajadzētu domāt vispirms par 2.Mozus grāmatu, jeb Iziešanu no Ēģiptes (Dievs atbrīvo tos, kas bija vergi); un tad domāt par Jesajas grāmatas vēsti (Dieva kalps uzņemas savas tautas grēkus un vājības); un visbeidzot domāt par to, kā Jēzū abi šie stāsti saplūst vienā, atklājot to piepildījumu pavisam jaunā veidā.

Tāpēc, treškārt, Jēzus ir arī “dzīvības Valdnieks”. Vārds "Valdnieks", šeit var nozīmēt arī "tas, kurš uzsāk kaut ko”. Šajā gadījumā tas varētu nozīmēt, ka Viņš nav tik daudz valdnieks pār “dzīvību" (kas Viņš bez šaubām ir!), kā vairāk ir domāts uzsvērt un parādīt Viņu kā tādu,
kurš ienes dzīvību;
kurš uzsāk jaunu dzīvi;
kurš uzsāk jaunu ceļu caur nāvi un iznīcību;
kurš atklāj tādu īstas “dzīvības” šķautni, par kuru neviens nebija iedomājies agrāk.
Lasot evaņģēlijus, arī mēs varam būt liecinieki, ka Jēzus jau arī tieši to darīja savas publiskās karjeras laikā. Visur, kur Viņš devās, Viņš uzsāka, veidoja un aicināja uz jaunu dzīvi, tādu dzīvi, caur kuru atklājas, ka Dievs ir tagad Tas, Kurš visu nosaka un vada. Tas apjaušot mums vel traģiskāk atklājas Viņa paša tautas attieksme pret Viņu (noraida Viņu un sūta Viņu nāvē) – viņi nogalināja “dzīvības Valdnieku”! Bet, protams, Dievs Viņu uzmodināja – augšāmcelšanās vēsts bija un joprojām ir Kristīgās Baznīcas vēsts pamatā. Tikai augšāmcelšanās izskaidro, kāpēc un kā šī jaunā dzīve darbojas – Jēzus iesāktais darbs (jaunu dzīves celšana) turpinās.

Tāpēc arī nav pārsteigums, ka Pēteris īpaši rūpīgi un plaši izskaidro un bibliski pamato to, kā kroplis tika izdziedināts. Visu nupat pārrunāto rūpīgam Vecās derības lasītājam vajadzēja patiesībā saprast pirms Pēteris savus paskaidrojumus uzsāka. Tomēr noslēgumā viņš pievieno vienu jaunu argumentu, kas ir ārkārtīgi svarīgs agrīnajā kristietībā. Tas ir Jēzus Kristus vārds. Caur ticību Viņa Vārdam tas viss notika.
Lai nerastos pārpratumi – Pēteris šo patiesību atkārto divas reizes pēc kārtas. Jēzus vārda izmantošana nav jautājums par jauna veida maģiju; tie nav jauni buramvārdi, sava veida Abrakadabra, kas ļautu visu kas ienāk prātā maģiski izsaukt esamībā.
Ir jābūt ticībai!
Ir jāuzticas Tam, kura vārds tiek izrunāts. Ir jātic tam, kura vārds tiek sadzirdēts. Maģija meklē spēku izrunātajā vārdā, tā izrunātājs cenšas paverdzināt klausītāju. Turpretim Jēzus vārdi liek cilvēkiem uzelpot, kļūt veseliem; tie cilvēku atbrīvo un atjauno. Jēzus vārdi cilvēkam ļauj nostāties uz savām kājām gan burtiski (kā kroplais cilvēks tagad varēja stāvēt), gan arī morāli, garīgi un personīgi.

Tas ir tas, ko mēs redzam 16.pantā, kur Lūkas izmanto ļoti neparastu sengrieķu vārdu, kas nozīmē "pilnīgu veselumu”. Bet tas jau arī ir tas, ko evaņģēlija vēsts piedāvā. Ticēt Jēzum Kristum un Viņa vārda spēkam ir veids, kā piedzīvot “pilnīgu veselumu” kā pirmajā tā arī divdesmit pirmajā gadsimtā.

ceturtdiena, 2016. gada 24. marts

Neatbildētā lūgšana: 88.Psalms


© Guntis Bukalders 
Nesen lasīju par ebreja Primo Levi piedzīvoto Aušvices koncentrācijas nometnē. Viņš rakstīja, kā ik dienas nometnē viņus šķiroja — vieni saņēma atļauju palikt barakās, citiem iedeva kartiņu uz gāzes kamerām. Kādā vakarā barakās pirms gulēt iešanas kāds vecāks ebrejs sāka skaļā balsī lūgt un slavēt Dievu, kas viņa dzīvība ir pasargājis vēl vienu dienu. Ka Dievs ir piedevis viņa grēkus. Šī lūgšana raksta autoram izraisīja pamatīgas dusmas. Viņš jautāja — vai vispār var būt kāds grēks vecā vīra dzīvē, kas būtu pelnījis gāzes kameru koncentrācijas nometnē? Un ko lai blakus lūdz otrs vīrs, kurš tai dienā saņēma kartiņu aiznākamā dienā doties uz gāzes kameru? Viņš teica, ka ja viņš būtu Dievs, viņš izspļautu vecā vīra lūgšanu zemē.
Raksta autors Primo Levi izdzīvoja koncentrācijas nometnē un nomira daudz gadus vēlāk, bet redzot visas tās šausmas viņš pilnībā zaudēja ticību un kļuva par ateistu.
Tad raksta turpinājumā kāds žurnālists komentē Primo Levi pārdzīvoto sekojošiem vārdiem:
“Ja nopietni raugāmies uz ļaunumu, tad ir grūti palikt pie uzskata, ka pasaule nāk no Dieva un Dievs to pārvalda. Cik egocentrisks ir pieņēmums, ka Dievs uzklausa mūsu grēku nožēlas lūgšanas un atbilstoši rīkojas!
“Un tomēr liturģija sākas ar kolektīvu grēku nožēlu. Mēs ienākam Dieva klātbūtnē, lūdzot piedošanu. Levi ir tik tuvu patiesībai, sakot, ka Dievam vajadzētu izspļaut tādu lūgšanu. Viss tas ļaunums, ko mēs esam ienesuši pasaulē, ļaunums, kam mēs esam ļāvuši zelt pasaulē — un tomēr mēs nākam, lūdzot piedošanu?”
Cik grūti mums saprast Dievu, it sevišķi tad, ja piedzīvojam kaut ko ļaunu! Šķiet, tieši grūtības atklāj mūsu ticības dziļumu un uzticības Dievam patiesumu.
Tuvojas Lieldienas, kad mums no jauna ir iespēja dziļāk ielūkoties pestīšanas noslēpumā. Atceroties Jēzus ciešanas Ģetzemanes dārzā un Golgātā pie krusta, mēs nevaram paiet garām Viņa lūgšanām.
Protams, mēs zinām Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā un Viņa pēdējos 7 vārdus pie krusta. Un mēs zinām, ka Jēzus visbiežāk citēja psalmus, lai izteiktu savus dvēseles pārdzīvojumus. Viņš lūdzu savu Debesu Tēvu ar psalmu vārdiem. Runājot par psalmiem šajā kontekstā, daudzi noteikti atcerēsies 22. psalmu, jo tieši šīs dziesmas pirmo rindu Jēzus kā lūgšanu adresēja savam Debesu Tēvam:
“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”
Bet tikpat nozīmīgs ir vēl kāds psalms, kurš ir palicis neizteikts vārdos, bet kurā paustās lūgšanas un emocijas ir ļoti nozīmīgas Kristus krusta nāves un iepriekš citētā psalma kontekstā. Tas ir 88. psalms. Šis psalms ir kā 22. psalma 1. panta komentārs. Ne velti kristīgās Baznīcas tradīcijā šis psalms tika apvienots ar 22. psalma lasījumu Lielās piektdienas liturģijā. Es aicinu kopā pārdomāt šo lūgšanu.

Autors

Psalma ievadā ir minēts tā autors. Uzmanīgs Bībeles pētnieks atklās, ka Hēmāns ir pieminēts 1. Laiku 6:18 kā viens no ķēniņa Dāvida ieceltajiem dziedātājiem jaunuzceltajā Dieva Templī un 1.Ķēn 5:11 (4:31 angļu tulk.) kā viens no gudrajiem Salamana galmā.

Ievads

Tindeila komentārs par šo psalmu iesākas ar vārdiem: “Nav skumjāka psalma visā psalmu grāmatā.” 88. psalms ir ļoti neparasts ar to, ka tā ir lūgšana bez ticības apliecības, te nav ne solījumu, ne Dieva slavēšanas. Psalms iesākas ar liecību par Dieva piesaukšanu naktī un noslēdzas ar tumsu. 3. pantā (angļu tulk. 2. pantā) ir izteikts tikai viens lūgums:
Lai nāk pie tevis mana lūgšana!
Ieklausies manā brēcienā!
Lūdzēja ciešanas vēl briesmīgākas padara vientulība. Draugi un paziņas ir novērsušies no cietēja. Visi uzlūko viņu kā cilvēku, kas slims ar kādu lipīgu slimību un turas no viņa pa gabalu. Viņu uzlūko kā dzīvu mironi, kas jau ir ieradies mirušo valstībā, kas ir šķirta no Dieva klātbūtnes sfēras:
4 Sāta nelaimēm mana dvēsele,
un mana dzīvība šeolam tuvu!
5 Tiem es pieskaitīts, kam nogrimt bedrē,
pie tādiem, kas nezina, kā sev līdzēt,
6 starp miroņiem palaists brīvā,
tāds kā nokautie, kas guļ kapā,
kurus tu neatceries vairs,
kas šķirti no tavas rokas!
Starp nakti psalma sākumā un tumsu beigās, lūdzējs iet pilnīgā tumsā viens pats. Pati briesmīgākā ir apziņa, ka aiz visām šīm nelaimēm ir Dievs. Viņš ir tas, kas nesis šīs nelaimes, un kurš atsakās uzklausīt saucienus pēc palīdzības:
7 Tu iesviedi mani bedres dziļumos,
dzelmes tumšajos kambaros,
8 man uzgul tavs naids,
visas tavas bangas mani dragā.
Nesen lasīju kāda tēva pārdzīvoto, kad viņam nācās cieši turēt savu 18 mēnešus veco dēliņu, kad ārsti slimnīcā no viņa pirkstiņa gribēja paņemt asins analīzes. Tēvam bija grūti klausīties dēla raudās, bet visbriesmīgākais bija raudzīties uz paniku bērna acīs, ar kādām viņš raudzījās savā tēvā. Tēvā, kuru viņš mīlēja, bet kurš tagad viņu turēja cieši satvertu, lai svešinieki varētu viņam durt pirkstā un nodarīt sāpes. Ja viņš to varētu izteikt vārdos, viņš droši vien jautātu, vai tēvs nav pārstājis viņu mīlēt? Un tomēr viņš cieši turējās, pieķēries tēvam! (1)
Tāpat rīkojas Hēmāns savas dzīves vistumšākajā brīdī. Psalms iesākas ar vārdiem: “Kungs, manas glābšanas Dievs!”
Iespējams, ka šajā bezcerīgajā situācijā cietējs apjauš, ka arī viņa fiziskā veselība, redze, sāk pasliktināties:
9 Tu esi atrāvis paziņas no manis,
darījis mani par riebekli viņiem —
ieslēgts, nevaru izlauzties!
10 Acs man ciešanās izīgst,
saucu tevi, Kungs, ik dienas,
stiepju pret tevi savas plaukstas!
Lūk, būdams šādās ciešanās, dziesmas un lūgšanas autors apjauš, ka viņš ieslīgst tādā kā nekurienes valstībā. Viņš, vēl dzīvs, jau ir ienācis mirušo, aizmirstības valstībā. Un šajā mirklī viņš apjauš, ka jau kopš dzimšanas viņa dzīve ir lēnām slīdējusi kapā, viņš ir pamazām miris jau kopš piedzimšanas brīža. Un šai mirklī šķiet, ka kapa bedres malas sāk spiesties kopā ap viņu. Viņš nevar izkļūt no kapa — par to stāsta 7. un 9. pants. Tas ir sauciens Dievam no kapa bedres!
Kopā ar pārējām raudu dziesmām, šis psalms liecina par dzīvi, kāda tā ir. Tas noraida populāro filosofiju, ka ticība atrisina visas problēmas un cilvēks dzīvos tikai priecīgu un laimīgu dzīvi. Šī lūgšanu dziesma atgādina, ka dzīvē ne vienmēr visam ir laimīgas beigas. Martins E. Martijs ir teicis, ka 88. Psalms aino dvēseles ziemas ainavu. “Šis psalms ir kā dadzis acī (skandāls) ikvienam, kas to šķir no Bībeles kanona, sāpes ikvienam, kam tas jādzird šķirti no dzīvinošākiem vārdiem. Ikvienam, kurš uz Rakstu pamata veido filosofiju, ka gan jau beigās viss būs labi, tam ir jāsāk ar šīs lappuses izplēšanu no grāmatas.” (2)
Reizēm mūsu dzīves ceļu šķērso dziļas un garas bēdu ielejas. Un tas gadās arī ar Dievam uzticīgiem cilvēkiem. Mēs piedzīvojam dvēseles tumšo ziemas nakti, kad pelēka migla piepilda visu apvārsni, un šķiet, ka ir iestājusies pilnīga tumsa. Šo nelaimes sajūtu vēl smagāku padara domas, ka to visu ir darījis Dievs. Psalms iegūst papildus spriedzi, pastāvīgi atkārtojot apsūdzības Dievam. Ievērojiet 7.–9. un 15.–19. pantu:
7 Tu iesviedi mani bedres dziļumos
8 man uzgul tavs naids,
8b tavas bangas mani dragā
9 Tu esi atrāvis paziņas no manis
darījis mani par riebekli viņiem …
17 pāri man drāžas tavu dusmu svelme,
tavas briesmas iznīdē mani!

Aizmirstības zeme (88:11–13)

Tālāk 11.–13. pantā dziesminieks uzdod retoriskus jautājumus, uz kuriem atbilde ir “nē”:
11 Vai miroņiem tu brīnumus darīsi,
vai ēnas celsies slavināt tevi? — NĒ!
12 Vai kapā klāstīs par tavu žēlastību,
par tavu uzticību teiks pazušanā? — NĒ!
13 Vai tumsā uzzinās tavus brīnumus,
tavu taisnību — aizmirstības zemē? — NĒ!
Tie, kuri nonāk mirušo valstībā, ir šķirti no Dieva rokas, no Dieva brīnumainajiem darbiem, no Viņa klātbūtnes (88:6b), tie neslavē Dievu. Pat varenie karavadoņi un ķēniņi apklust. Tā ir klusuma valstība. 12. panta beigās pieminētajā “nāves valstībā” (LB65) jeb “pazušanā” (JT), gr. Abadonā, neviens nestāsta par žēlastību, uzticību, par Dieva brīnumiem un Viņa taisnību. Interesanti, ka Atkl. 9:11 Abadons ir bezdibeņa eņģeļa vārds: “Pār viņiem valda ķēniņš, bezdibeņa eņģelis — ebrejiski viņa vārds ir Abadons, grieķiski — Apollions” (3). Tā ir aizmirstības zeme, kurā neatskan neviena balss, lai slavētu Dievu par Viņa brīnumainajiem darbiem. Vai varat iztēloties tādu pilnīga klusuma, aizmirstības pasauli?
Šis psalms ir lūgšana Dievam, kaut arī bez slavēšanas. Lūdzējs ir uz nāves sliekšņa un viņam šī lūgšana ir kā gaisa vads, kas uztur viņu pie dzīvības kapa bedrē. Viņš apzinās, ka vēl aizvien ir dzīvs, turpinot vienpusēju sarunu ar Dievu.
Dievu slavē tikai dzīvie. Vecās Derības vācu profesors Klauss Vestermans (1909–2000) apgalvo: “Tur, kur ir nāve, tur nav Dieva slavēšanas. Dieva slavēšana ir tur, kur ir dzīvība.” (4) Lai arī tas nav skaidri pateikts Vecajā Derībā, tomēr var izdarīt secinājumu, ka “Nevar būt tādas lietas kā patiesa dzīve bez Dieva slavēšanas. Dieva slavēšana, tāpat kā lūgšana, ir eksistences veids,” secina Vestermans. Kāds cits VD profesors ir atzinis, ka “Dieva slavēšana ir cilvēces visraksturīgākā eksistences forma: slavēt vai neslavēt Dievu stāv pretstatā viena otrai kā dzīvība un nāve.” (5)
No 11. līdz 13. pantam ir izteikti 6 retoriski jautājumi Dievam, kam vajadzētu motivēt Dievu atbildēt lūgšanas. Dziesminieka loģika šajā lūgšanā ir sekojoša: ja Dievs vēlas slavu un pielūgsmi par visu labo, ko Viņš ik dienas sniedz zemei, tad Viņa paša interesēs ir glābt lūdzēju no nāves, jo mirušie vairs neslavē Dievu. Dievu slavē par brīnumiem, žēlastību, uzticību, taisnību (11., 12., 13. p.). Var teikt, ka lūdzējs pat riskē izaicināt Dievu, jautājot: “Vai miroņiem tu brīnumus darīsi, vai ēnas celsies slavināt tevi?”
Vai mūsu pārdzīvojumi līdzinās tiem, kas aprakstīti 88. psalmā? Kā mēs rīkojamies dziļās bēdās? Ir cilvēki, kas piedzīvojot lielas bēdas, zaudē ticību. Kā sākumā pieminētais ebrejs Primo Levi. Ir cilvēki, kas gaužas par dzīves grūtībām, kas visur meklē vainīgo — kā israēlieši tuksnesī. Un ir cilvēki, kas pat visgrūtākajā dzīves situācijā nezaimo Dievu, bet sauc uz Dievu pēc palīdzības, griežas pie Viņa kā personīgā Glābēja, kā tas ir šajā psalmā.
Ieslodzīts mirušo valstībā, dziesminieks nevar izbēgt no Dieva dusmām (7. pants), nedz arī viņš saprot, kāpēc Dievs tā izturas pret viņu. Dziesminieks meklē atbildi, kura tā arī nekad neatnāk:
14 Bet es — uz tevi, Kungs, brēcu,
no rīta mana lūgšana tavā priekšā.
15 Kādēļ, Kungs, tu atmet mani,
kādēļ slēp savu vaigu no manis?
Atsauce uz neatbildētām rīta lūgšanām ir rūgta atziņa, jo citviet psalmos un praviešu rakstos pastāvēja uzskats, ka tieši rīta stundā nāk Dieva palīdzība. (6)
Palīdzības nav. Psalms noslēdzas, tāpat kā tas iesācies, tumsā:
19 Tu atrauj man draugus, kaimiņus
un manus paziņas — tik tumsa!
Iespējams, ka daudzi no mums neko tādu dzīvē nav piedzīvojuši. Citiem šīs sajūtas nav nekas svešs. Bet varbūt mūsu vidū ir kādi, kas ilgu laiku ir bijuši šādā dvēseles ziemā.

Noslēgums

Vēlreiz pārlasot psalmu, mums droši vien var rasties vairāki jautājumi. Kāpēc tik depresīva dziesma, lūgšana, ir iekļauta Bībelē? Kāpēc Hēmāna gaušanās, ka Dievs neuzklausa viņa lūgšanas, ir iekļauta Bībelē, un Dievs to ir atzinis par labu, bet līdzīga israēliešu gaušanās tuksnesī tika sodīta, uzsūtot viņiem ugunīgas čūskas? (4.Moz 21:5–6) Kur ir atšķirība?
Es redzu atšķirību vienā lietā — israēlieši vaimanāja par savu likteni, stāstot par to viens otram. Viņi runāja par Dievu, bet nerunāja par savu situāciju un emocijām ar Dievu. Turpretī 88. dziesmā Hēmāns gaužas par Dieva rīcību nevis kādam cilvēkam, bet stāsta to Dievam. (Atceraties Mt 18:15?) Un Dievs pieņem visas pretenzijas un iebildumus! Pat to, ka Viņš tiek pārprasts vai nesaprasts! Ne tikai to, Dievs iekļauj šādu lūgšanu savā Vārdā, lai, ja kādreiz mums dzīvē rodas līdzīga sajūta, ka Dievs mūs neuzklausa — lai mēs negrēkotu, stāstot par to citiem, bet varētu griezties ar šo lūgšanu tieši pie Dieva!
Kas ir uzticība Dievam? Tā nav mērāma, cik slavas dziesmas mēs Dievam dziedam, kad mums labi klājas. Drīzāk tā atklājas tad, kad griežamies pie Dieva tais brīžos, kad šķiet, Dievam nav nekādas intereses par mums. Kad līdzīgi Ījabam griežamies pie Dieva lūgšanā, kad ir visi iemesli uzskatīt, ka Dievs mūs nedzird un nav neviena, kas liecinātu par pretējo.
Kad pārdomājam Dieva klusēšanu mūsu cilvēcisko vajadzību priekšā, mēs tiekam aicināti uzlūkot Kristus krustu un Lielās piektdienas baiso krustā sišanas ainu. Todien, kad Jēzus visvairāk ilgojās pēc Dieva klātbūtnes, Viņš to nesajuta.
Kristus ciešanu piemiņa…
Tūristu grupa Jeruzalemē klausījās gida stāstā: “Šī Svētā Pētera Galikantus baznīca (7) tika uzcelta tur, kur kādreiz dzīvoja Kajafa, kurš Jēzus notiesāšanas brīdī bija augstais priesteris. Senās akmens kāpnes, kas atrodas baznīcas ārpusē, no Kidronas ielejas ved augšā uz Jeruzalemes pilsētu; iespējams — tās pašas kāpnes, pa kurām pūlis veda sagūstīto Jēzu no Ģetzemanes dārza.”
Uzsvaram viņš ieturēja pauzi. “Nesenie izrakumi zem priestera mājas ir atklājuši pagrabu vai cietuma telpas, kurās pirms tiesas tika turēti ieslodzītie. Pirms jūs nokāpsit šai dziļajā akmens bedrē, es vēlos jums citēt divas rakstvietas. Viņš atvēra Bībelē Jesajas 53:8 un lasīja: “Spaidi un tiesa paņēma viņu [..]; viņš nogriezts no dzīvo zemes un sists manas tautas pārkāpumu dēļ.”
Nekomentējot, viņš atvēra 88. psalmu un lasīja: “Tiem es pieskaitīts, kam nogrimt bedrē, pie tādiem, kas nezina, kā sev līdzēt, starp miroņiem palaists brīvā, tāds kā nokautie, kas guļ kapā, kurus tu neatceries vairs, kas šķirti no tavas rokas! Tu iesviedi mani bedres dziļumos, dzelmes tumšajos kambaros” (5.–7. pants).
Grupai sekojot gidam lejā pagrabā, kāda tūriste ierunājās: “Esmu gluži apjukusi. Vai tiešām katrs no šiem akmeņiem ved tuvāk tai vietai, kur mans Kungs tika nežēlīgi iemests tās ceturtdienas vakarā?”
Sasniedzot akmens bedres apakšu, gids norādīja uz griestos izcirsto caurumu, kas izmēra ziņā bija piemērots cilvēka augumam. Vai tā varēja būt vieta, pa kuru sargi iemeta tiesu gaidošos cietumniekus?
Kādas domas nodarbināja Jēzus prātu, ja Viņš tika iemests šai tumšajā bedrē un atstāts vienatnē, lai gaidītu tiesu? 88. psalma 8. pants pauž Viņa agoniju: “Man uzgul tavs naids, visas tavas bangas mani dragā.” Sajuzdamies pilnībā atstāts, Viņš izsaucas: “Tu esi atrāvis paziņas no manis, darījis mani par riebekli viņiem — ieslēgts, nevaru izlauzties!” (Ps. 88:9)
Vai tiešām Dievs bija atstājis savu Dēlu, kad Viņu tiesāja un kad Viņš mira Golgātas kalnā? Vai Dievs var aiziet pats no sevis, atstāt kādu vietu universā bez sevis? Bet būdams cilvēks, Kristus piedzīvoja šo atstātības sajūtu. Tomēr pat šajā situācijā Jēzus nestāstīja mācekļiem, cik nu ir slikti, bet sauca uz Dievu:
“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”
Un lūk — Jēzus nāve Dieva atstātības sajūtas kontekstā kristīgajā Baznīcā kļūst par augstāko dievišķās realitātes būtību, caur ko saprast visas pārējās Dieva atstātības sajūtas. Nevajag censties izskaidrot neizskaidrojamo! Tā ir ticība, kas turpina lūgt pat tad, kad cilvēciski neizjūtam Dieva klātbūtni. Lielais pagājušā gadsimta angļu rakstnieks Klaivs Steipls Lūiss to uzskatāmi atklājis savā grāmatā “Skrūvšņores vēstules”, kas sarakstīta it kā vēstuļu formā — kā vecākā velna Skrūvšņores vēstules jeb padomi jaunajam kārdinātājam Vērmelim:
“Viņš (Dievs) nevar kārdināt cilvēku uz tikumu, kā mēs uz ļaunu. Viņš vēlas, lai cilvēks iemācītos staigāt, tāpēc Viņam ir jāatrauj sava roka; un ja ir kaut vai tikai vēlēšanas staigāt, Viņš ir apmierināts pat tad, ja cilvēks reizēm paklūp. Nepievilies, Vērmele! Mūsu lieta nekad nav bijusi lielākās briesmās kā tad, ja cilvēks, vairs nekārojot, bet vēl aizvien apzināti vēloties pildīt mūsu Ienaidnieka gribu, raugās visapkārt universam no kura, šķiet, ir izzudušas visas Viņa pēdas, un jautā, kāpēc viņš ir atstāts, un vienalga paklausa.” (8)
Tieši tas notiek arī 88. psalmā. Lūgšanas autors uzskata, ka visās viņa dzīves nelaimēs vainojams ir Dievs, un tomēr sāk lūgšanu ar vārdiem: “Kungs, manas glābšanas Dievs!” Šo lūgšanu Dievs ir dāvājis ceļamaizē arī mums.

Secinājumi

Kādus secinājumus varam izdarīt? Pirmkārt, šis psalms atklāj, ka pat visgrūtākajās dzīves situācijās ir iespējams lūgt Dievu, saglabāt uzticību Viņam. Ne vienmēr viss ir izskaidrojams. Ne vienmēr viss atrisinās tai pašā vai nākamajā dienā. Otrkārt, ticīgs cilvēks var justies depresijā, būt tik dziļā depresijā, ka viņam nav nekā laba, ko teikt Dievam. Un Dievs to saprot un pieņem. Un visbeidzot, pats fakts, ka šis psalms ir mūsu Bībelēs, ka tas nav kādas garīgas cenzūras izdzēsts kā zaimojoša atkāpšanās no “pareizas” attieksmes pret Dievu, ir liecība, ka Dievs atzīst, ka dzīvē reizēm ir tik grūti brīži, kad mums var trūkt vārdu, vai kad apšaubām pat Dieva rīcību vai motīvus. Bet ja sakām to Dievam, nevis kaimiņiem vai draugiem, tad Dievs pieņem arī šādu lūgšanu! Tad šīs sajūtas vai šaubas no šķēršļiem kļūst par tiltu.
Jo Dievs redz to dienu, kad mēs satiksimies ar Viņu vaigu vaigā un mums nekad vairs nebūs jāšaubās par Viņa mīlestību, motīviem vai rīcību. Āmen.
_______________________________
(1) Ben Patterson, God’s Prayer Book: The Power and Pleasure of Praying the Psalms (Carol Stream, Illinois 60188; Tyndale House Publishers, Inc., 2008), 219.
(2) Martin E. Marty, A Cry of Absence: Reflections for the Winter of the Heart (San Francisco: Harper & Row, 1983, p.68)
(3) Latviešu Bībelē Abadons parasti tiek tulkots kā “pazušana”. Piemēram, Sal.pam 15:11; 27:20; Ījaba 26:6; 28:22; 31:12.
(4) “Where death is, there is no praise. Where there is life, there is praise” C. Westermann, The Praise of God in the Psalms, tr K. R. Crim [Richmond: John Knox, 1961, 1965] 159.
(5) Old Testament Theology, tr D. M. G. Stalker (New York: Harper & Row, 1962, I, pp.369–70.
(6) Skat. Ps 46:6; 90:14; 143:8; 2.Sam 23:3–4; Cef 3:5.
(7) Latīniski gallicantuss: “gaiļa dziedāšana” vai “pirmie gaiļi” (attiecībā uz laiku); skat. Marka 14:30.
(8) C.S. Lewis, Screwtape Letters, (HarperCollins Inc., New York, NY., 1942/1996), p.40.