Neatbildētā lūgšana: 88.Psalms

Ievietoja Ivo Roderts | ceturtdiena, marts 24, 2016 | komentāru nav

© Guntis Bukalders 
Nesen lasīju par ebreja Primo Levi piedzīvoto Aušvices koncentrācijas nometnē. Viņš rakstīja, kā ik dienas nometnē viņus šķiroja — vieni saņēma atļauju palikt barakās, citiem iedeva kartiņu uz gāzes kamerām. Kādā vakarā barakās pirms gulēt iešanas kāds vecāks ebrejs sāka skaļā balsī lūgt un slavēt Dievu, kas viņa dzīvība ir pasargājis vēl vienu dienu. Ka Dievs ir piedevis viņa grēkus. Šī lūgšana raksta autoram izraisīja pamatīgas dusmas. Viņš jautāja — vai vispār var būt kāds grēks vecā vīra dzīvē, kas būtu pelnījis gāzes kameru koncentrācijas nometnē? Un ko lai blakus lūdz otrs vīrs, kurš tai dienā saņēma kartiņu aiznākamā dienā doties uz gāzes kameru? Viņš teica, ka ja viņš būtu Dievs, viņš izspļautu vecā vīra lūgšanu zemē.
Raksta autors Primo Levi izdzīvoja koncentrācijas nometnē un nomira daudz gadus vēlāk, bet redzot visas tās šausmas viņš pilnībā zaudēja ticību un kļuva par ateistu.
Tad raksta turpinājumā kāds žurnālists komentē Primo Levi pārdzīvoto sekojošiem vārdiem:
“Ja nopietni raugāmies uz ļaunumu, tad ir grūti palikt pie uzskata, ka pasaule nāk no Dieva un Dievs to pārvalda. Cik egocentrisks ir pieņēmums, ka Dievs uzklausa mūsu grēku nožēlas lūgšanas un atbilstoši rīkojas!
“Un tomēr liturģija sākas ar kolektīvu grēku nožēlu. Mēs ienākam Dieva klātbūtnē, lūdzot piedošanu. Levi ir tik tuvu patiesībai, sakot, ka Dievam vajadzētu izspļaut tādu lūgšanu. Viss tas ļaunums, ko mēs esam ienesuši pasaulē, ļaunums, kam mēs esam ļāvuši zelt pasaulē — un tomēr mēs nākam, lūdzot piedošanu?”
Cik grūti mums saprast Dievu, it sevišķi tad, ja piedzīvojam kaut ko ļaunu! Šķiet, tieši grūtības atklāj mūsu ticības dziļumu un uzticības Dievam patiesumu.
Tuvojas Lieldienas, kad mums no jauna ir iespēja dziļāk ielūkoties pestīšanas noslēpumā. Atceroties Jēzus ciešanas Ģetzemanes dārzā un Golgātā pie krusta, mēs nevaram paiet garām Viņa lūgšanām.
Protams, mēs zinām Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā un Viņa pēdējos 7 vārdus pie krusta. Un mēs zinām, ka Jēzus visbiežāk citēja psalmus, lai izteiktu savus dvēseles pārdzīvojumus. Viņš lūdzu savu Debesu Tēvu ar psalmu vārdiem. Runājot par psalmiem šajā kontekstā, daudzi noteikti atcerēsies 22. psalmu, jo tieši šīs dziesmas pirmo rindu Jēzus kā lūgšanu adresēja savam Debesu Tēvam:
“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”
Bet tikpat nozīmīgs ir vēl kāds psalms, kurš ir palicis neizteikts vārdos, bet kurā paustās lūgšanas un emocijas ir ļoti nozīmīgas Kristus krusta nāves un iepriekš citētā psalma kontekstā. Tas ir 88. psalms. Šis psalms ir kā 22. psalma 1. panta komentārs. Ne velti kristīgās Baznīcas tradīcijā šis psalms tika apvienots ar 22. psalma lasījumu Lielās piektdienas liturģijā. Es aicinu kopā pārdomāt šo lūgšanu.

Autors

Psalma ievadā ir minēts tā autors. Uzmanīgs Bībeles pētnieks atklās, ka Hēmāns ir pieminēts 1. Laiku 6:18 kā viens no ķēniņa Dāvida ieceltajiem dziedātājiem jaunuzceltajā Dieva Templī un 1.Ķēn 5:11 (4:31 angļu tulk.) kā viens no gudrajiem Salamana galmā.

Ievads

Tindeila komentārs par šo psalmu iesākas ar vārdiem: “Nav skumjāka psalma visā psalmu grāmatā.” 88. psalms ir ļoti neparasts ar to, ka tā ir lūgšana bez ticības apliecības, te nav ne solījumu, ne Dieva slavēšanas. Psalms iesākas ar liecību par Dieva piesaukšanu naktī un noslēdzas ar tumsu. 3. pantā (angļu tulk. 2. pantā) ir izteikts tikai viens lūgums:
Lai nāk pie tevis mana lūgšana!
Ieklausies manā brēcienā!
Lūdzēja ciešanas vēl briesmīgākas padara vientulība. Draugi un paziņas ir novērsušies no cietēja. Visi uzlūko viņu kā cilvēku, kas slims ar kādu lipīgu slimību un turas no viņa pa gabalu. Viņu uzlūko kā dzīvu mironi, kas jau ir ieradies mirušo valstībā, kas ir šķirta no Dieva klātbūtnes sfēras:
4 Sāta nelaimēm mana dvēsele,
un mana dzīvība šeolam tuvu!
5 Tiem es pieskaitīts, kam nogrimt bedrē,
pie tādiem, kas nezina, kā sev līdzēt,
6 starp miroņiem palaists brīvā,
tāds kā nokautie, kas guļ kapā,
kurus tu neatceries vairs,
kas šķirti no tavas rokas!
Starp nakti psalma sākumā un tumsu beigās, lūdzējs iet pilnīgā tumsā viens pats. Pati briesmīgākā ir apziņa, ka aiz visām šīm nelaimēm ir Dievs. Viņš ir tas, kas nesis šīs nelaimes, un kurš atsakās uzklausīt saucienus pēc palīdzības:
7 Tu iesviedi mani bedres dziļumos,
dzelmes tumšajos kambaros,
8 man uzgul tavs naids,
visas tavas bangas mani dragā.
Nesen lasīju kāda tēva pārdzīvoto, kad viņam nācās cieši turēt savu 18 mēnešus veco dēliņu, kad ārsti slimnīcā no viņa pirkstiņa gribēja paņemt asins analīzes. Tēvam bija grūti klausīties dēla raudās, bet visbriesmīgākais bija raudzīties uz paniku bērna acīs, ar kādām viņš raudzījās savā tēvā. Tēvā, kuru viņš mīlēja, bet kurš tagad viņu turēja cieši satvertu, lai svešinieki varētu viņam durt pirkstā un nodarīt sāpes. Ja viņš to varētu izteikt vārdos, viņš droši vien jautātu, vai tēvs nav pārstājis viņu mīlēt? Un tomēr viņš cieši turējās, pieķēries tēvam! (1)
Tāpat rīkojas Hēmāns savas dzīves vistumšākajā brīdī. Psalms iesākas ar vārdiem: “Kungs, manas glābšanas Dievs!”
Iespējams, ka šajā bezcerīgajā situācijā cietējs apjauš, ka arī viņa fiziskā veselība, redze, sāk pasliktināties:
9 Tu esi atrāvis paziņas no manis,
darījis mani par riebekli viņiem —
ieslēgts, nevaru izlauzties!
10 Acs man ciešanās izīgst,
saucu tevi, Kungs, ik dienas,
stiepju pret tevi savas plaukstas!
Lūk, būdams šādās ciešanās, dziesmas un lūgšanas autors apjauš, ka viņš ieslīgst tādā kā nekurienes valstībā. Viņš, vēl dzīvs, jau ir ienācis mirušo, aizmirstības valstībā. Un šajā mirklī viņš apjauš, ka jau kopš dzimšanas viņa dzīve ir lēnām slīdējusi kapā, viņš ir pamazām miris jau kopš piedzimšanas brīža. Un šai mirklī šķiet, ka kapa bedres malas sāk spiesties kopā ap viņu. Viņš nevar izkļūt no kapa — par to stāsta 7. un 9. pants. Tas ir sauciens Dievam no kapa bedres!
Kopā ar pārējām raudu dziesmām, šis psalms liecina par dzīvi, kāda tā ir. Tas noraida populāro filosofiju, ka ticība atrisina visas problēmas un cilvēks dzīvos tikai priecīgu un laimīgu dzīvi. Šī lūgšanu dziesma atgādina, ka dzīvē ne vienmēr visam ir laimīgas beigas. Martins E. Martijs ir teicis, ka 88. Psalms aino dvēseles ziemas ainavu. “Šis psalms ir kā dadzis acī (skandāls) ikvienam, kas to šķir no Bībeles kanona, sāpes ikvienam, kam tas jādzird šķirti no dzīvinošākiem vārdiem. Ikvienam, kurš uz Rakstu pamata veido filosofiju, ka gan jau beigās viss būs labi, tam ir jāsāk ar šīs lappuses izplēšanu no grāmatas.” (2)
Reizēm mūsu dzīves ceļu šķērso dziļas un garas bēdu ielejas. Un tas gadās arī ar Dievam uzticīgiem cilvēkiem. Mēs piedzīvojam dvēseles tumšo ziemas nakti, kad pelēka migla piepilda visu apvārsni, un šķiet, ka ir iestājusies pilnīga tumsa. Šo nelaimes sajūtu vēl smagāku padara domas, ka to visu ir darījis Dievs. Psalms iegūst papildus spriedzi, pastāvīgi atkārtojot apsūdzības Dievam. Ievērojiet 7.–9. un 15.–19. pantu:
7 Tu iesviedi mani bedres dziļumos
8 man uzgul tavs naids,
8b tavas bangas mani dragā
9 Tu esi atrāvis paziņas no manis
darījis mani par riebekli viņiem …
17 pāri man drāžas tavu dusmu svelme,
tavas briesmas iznīdē mani!

Aizmirstības zeme (88:11–13)

Tālāk 11.–13. pantā dziesminieks uzdod retoriskus jautājumus, uz kuriem atbilde ir “nē”:
11 Vai miroņiem tu brīnumus darīsi,
vai ēnas celsies slavināt tevi? — NĒ!
12 Vai kapā klāstīs par tavu žēlastību,
par tavu uzticību teiks pazušanā? — NĒ!
13 Vai tumsā uzzinās tavus brīnumus,
tavu taisnību — aizmirstības zemē? — NĒ!
Tie, kuri nonāk mirušo valstībā, ir šķirti no Dieva rokas, no Dieva brīnumainajiem darbiem, no Viņa klātbūtnes (88:6b), tie neslavē Dievu. Pat varenie karavadoņi un ķēniņi apklust. Tā ir klusuma valstība. 12. panta beigās pieminētajā “nāves valstībā” (LB65) jeb “pazušanā” (JT), gr. Abadonā, neviens nestāsta par žēlastību, uzticību, par Dieva brīnumiem un Viņa taisnību. Interesanti, ka Atkl. 9:11 Abadons ir bezdibeņa eņģeļa vārds: “Pār viņiem valda ķēniņš, bezdibeņa eņģelis — ebrejiski viņa vārds ir Abadons, grieķiski — Apollions” (3). Tā ir aizmirstības zeme, kurā neatskan neviena balss, lai slavētu Dievu par Viņa brīnumainajiem darbiem. Vai varat iztēloties tādu pilnīga klusuma, aizmirstības pasauli?
Šis psalms ir lūgšana Dievam, kaut arī bez slavēšanas. Lūdzējs ir uz nāves sliekšņa un viņam šī lūgšana ir kā gaisa vads, kas uztur viņu pie dzīvības kapa bedrē. Viņš apzinās, ka vēl aizvien ir dzīvs, turpinot vienpusēju sarunu ar Dievu.
Dievu slavē tikai dzīvie. Vecās Derības vācu profesors Klauss Vestermans (1909–2000) apgalvo: “Tur, kur ir nāve, tur nav Dieva slavēšanas. Dieva slavēšana ir tur, kur ir dzīvība.” (4) Lai arī tas nav skaidri pateikts Vecajā Derībā, tomēr var izdarīt secinājumu, ka “Nevar būt tādas lietas kā patiesa dzīve bez Dieva slavēšanas. Dieva slavēšana, tāpat kā lūgšana, ir eksistences veids,” secina Vestermans. Kāds cits VD profesors ir atzinis, ka “Dieva slavēšana ir cilvēces visraksturīgākā eksistences forma: slavēt vai neslavēt Dievu stāv pretstatā viena otrai kā dzīvība un nāve.” (5)
No 11. līdz 13. pantam ir izteikti 6 retoriski jautājumi Dievam, kam vajadzētu motivēt Dievu atbildēt lūgšanas. Dziesminieka loģika šajā lūgšanā ir sekojoša: ja Dievs vēlas slavu un pielūgsmi par visu labo, ko Viņš ik dienas sniedz zemei, tad Viņa paša interesēs ir glābt lūdzēju no nāves, jo mirušie vairs neslavē Dievu. Dievu slavē par brīnumiem, žēlastību, uzticību, taisnību (11., 12., 13. p.). Var teikt, ka lūdzējs pat riskē izaicināt Dievu, jautājot: “Vai miroņiem tu brīnumus darīsi, vai ēnas celsies slavināt tevi?”
Vai mūsu pārdzīvojumi līdzinās tiem, kas aprakstīti 88. psalmā? Kā mēs rīkojamies dziļās bēdās? Ir cilvēki, kas piedzīvojot lielas bēdas, zaudē ticību. Kā sākumā pieminētais ebrejs Primo Levi. Ir cilvēki, kas gaužas par dzīves grūtībām, kas visur meklē vainīgo — kā israēlieši tuksnesī. Un ir cilvēki, kas pat visgrūtākajā dzīves situācijā nezaimo Dievu, bet sauc uz Dievu pēc palīdzības, griežas pie Viņa kā personīgā Glābēja, kā tas ir šajā psalmā.
Ieslodzīts mirušo valstībā, dziesminieks nevar izbēgt no Dieva dusmām (7. pants), nedz arī viņš saprot, kāpēc Dievs tā izturas pret viņu. Dziesminieks meklē atbildi, kura tā arī nekad neatnāk:
14 Bet es — uz tevi, Kungs, brēcu,
no rīta mana lūgšana tavā priekšā.
15 Kādēļ, Kungs, tu atmet mani,
kādēļ slēp savu vaigu no manis?
Atsauce uz neatbildētām rīta lūgšanām ir rūgta atziņa, jo citviet psalmos un praviešu rakstos pastāvēja uzskats, ka tieši rīta stundā nāk Dieva palīdzība. (6)
Palīdzības nav. Psalms noslēdzas, tāpat kā tas iesācies, tumsā:
19 Tu atrauj man draugus, kaimiņus
un manus paziņas — tik tumsa!
Iespējams, ka daudzi no mums neko tādu dzīvē nav piedzīvojuši. Citiem šīs sajūtas nav nekas svešs. Bet varbūt mūsu vidū ir kādi, kas ilgu laiku ir bijuši šādā dvēseles ziemā.

Noslēgums

Vēlreiz pārlasot psalmu, mums droši vien var rasties vairāki jautājumi. Kāpēc tik depresīva dziesma, lūgšana, ir iekļauta Bībelē? Kāpēc Hēmāna gaušanās, ka Dievs neuzklausa viņa lūgšanas, ir iekļauta Bībelē, un Dievs to ir atzinis par labu, bet līdzīga israēliešu gaušanās tuksnesī tika sodīta, uzsūtot viņiem ugunīgas čūskas? (4.Moz 21:5–6) Kur ir atšķirība?
Es redzu atšķirību vienā lietā — israēlieši vaimanāja par savu likteni, stāstot par to viens otram. Viņi runāja par Dievu, bet nerunāja par savu situāciju un emocijām ar Dievu. Turpretī 88. dziesmā Hēmāns gaužas par Dieva rīcību nevis kādam cilvēkam, bet stāsta to Dievam. (Atceraties Mt 18:15?) Un Dievs pieņem visas pretenzijas un iebildumus! Pat to, ka Viņš tiek pārprasts vai nesaprasts! Ne tikai to, Dievs iekļauj šādu lūgšanu savā Vārdā, lai, ja kādreiz mums dzīvē rodas līdzīga sajūta, ka Dievs mūs neuzklausa — lai mēs negrēkotu, stāstot par to citiem, bet varētu griezties ar šo lūgšanu tieši pie Dieva!
Kas ir uzticība Dievam? Tā nav mērāma, cik slavas dziesmas mēs Dievam dziedam, kad mums labi klājas. Drīzāk tā atklājas tad, kad griežamies pie Dieva tais brīžos, kad šķiet, Dievam nav nekādas intereses par mums. Kad līdzīgi Ījabam griežamies pie Dieva lūgšanā, kad ir visi iemesli uzskatīt, ka Dievs mūs nedzird un nav neviena, kas liecinātu par pretējo.
Kad pārdomājam Dieva klusēšanu mūsu cilvēcisko vajadzību priekšā, mēs tiekam aicināti uzlūkot Kristus krustu un Lielās piektdienas baiso krustā sišanas ainu. Todien, kad Jēzus visvairāk ilgojās pēc Dieva klātbūtnes, Viņš to nesajuta.
Kristus ciešanu piemiņa…
Tūristu grupa Jeruzalemē klausījās gida stāstā: “Šī Svētā Pētera Galikantus baznīca (7) tika uzcelta tur, kur kādreiz dzīvoja Kajafa, kurš Jēzus notiesāšanas brīdī bija augstais priesteris. Senās akmens kāpnes, kas atrodas baznīcas ārpusē, no Kidronas ielejas ved augšā uz Jeruzalemes pilsētu; iespējams — tās pašas kāpnes, pa kurām pūlis veda sagūstīto Jēzu no Ģetzemanes dārza.”
Uzsvaram viņš ieturēja pauzi. “Nesenie izrakumi zem priestera mājas ir atklājuši pagrabu vai cietuma telpas, kurās pirms tiesas tika turēti ieslodzītie. Pirms jūs nokāpsit šai dziļajā akmens bedrē, es vēlos jums citēt divas rakstvietas. Viņš atvēra Bībelē Jesajas 53:8 un lasīja: “Spaidi un tiesa paņēma viņu [..]; viņš nogriezts no dzīvo zemes un sists manas tautas pārkāpumu dēļ.”
Nekomentējot, viņš atvēra 88. psalmu un lasīja: “Tiem es pieskaitīts, kam nogrimt bedrē, pie tādiem, kas nezina, kā sev līdzēt, starp miroņiem palaists brīvā, tāds kā nokautie, kas guļ kapā, kurus tu neatceries vairs, kas šķirti no tavas rokas! Tu iesviedi mani bedres dziļumos, dzelmes tumšajos kambaros” (5.–7. pants).
Grupai sekojot gidam lejā pagrabā, kāda tūriste ierunājās: “Esmu gluži apjukusi. Vai tiešām katrs no šiem akmeņiem ved tuvāk tai vietai, kur mans Kungs tika nežēlīgi iemests tās ceturtdienas vakarā?”
Sasniedzot akmens bedres apakšu, gids norādīja uz griestos izcirsto caurumu, kas izmēra ziņā bija piemērots cilvēka augumam. Vai tā varēja būt vieta, pa kuru sargi iemeta tiesu gaidošos cietumniekus?
Kādas domas nodarbināja Jēzus prātu, ja Viņš tika iemests šai tumšajā bedrē un atstāts vienatnē, lai gaidītu tiesu? 88. psalma 8. pants pauž Viņa agoniju: “Man uzgul tavs naids, visas tavas bangas mani dragā.” Sajuzdamies pilnībā atstāts, Viņš izsaucas: “Tu esi atrāvis paziņas no manis, darījis mani par riebekli viņiem — ieslēgts, nevaru izlauzties!” (Ps. 88:9)
Vai tiešām Dievs bija atstājis savu Dēlu, kad Viņu tiesāja un kad Viņš mira Golgātas kalnā? Vai Dievs var aiziet pats no sevis, atstāt kādu vietu universā bez sevis? Bet būdams cilvēks, Kristus piedzīvoja šo atstātības sajūtu. Tomēr pat šajā situācijā Jēzus nestāstīja mācekļiem, cik nu ir slikti, bet sauca uz Dievu:
“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”
Un lūk — Jēzus nāve Dieva atstātības sajūtas kontekstā kristīgajā Baznīcā kļūst par augstāko dievišķās realitātes būtību, caur ko saprast visas pārējās Dieva atstātības sajūtas. Nevajag censties izskaidrot neizskaidrojamo! Tā ir ticība, kas turpina lūgt pat tad, kad cilvēciski neizjūtam Dieva klātbūtni. Lielais pagājušā gadsimta angļu rakstnieks Klaivs Steipls Lūiss to uzskatāmi atklājis savā grāmatā “Skrūvšņores vēstules”, kas sarakstīta it kā vēstuļu formā — kā vecākā velna Skrūvšņores vēstules jeb padomi jaunajam kārdinātājam Vērmelim:
“Viņš (Dievs) nevar kārdināt cilvēku uz tikumu, kā mēs uz ļaunu. Viņš vēlas, lai cilvēks iemācītos staigāt, tāpēc Viņam ir jāatrauj sava roka; un ja ir kaut vai tikai vēlēšanas staigāt, Viņš ir apmierināts pat tad, ja cilvēks reizēm paklūp. Nepievilies, Vērmele! Mūsu lieta nekad nav bijusi lielākās briesmās kā tad, ja cilvēks, vairs nekārojot, bet vēl aizvien apzināti vēloties pildīt mūsu Ienaidnieka gribu, raugās visapkārt universam no kura, šķiet, ir izzudušas visas Viņa pēdas, un jautā, kāpēc viņš ir atstāts, un vienalga paklausa.” (8)
Tieši tas notiek arī 88. psalmā. Lūgšanas autors uzskata, ka visās viņa dzīves nelaimēs vainojams ir Dievs, un tomēr sāk lūgšanu ar vārdiem: “Kungs, manas glābšanas Dievs!” Šo lūgšanu Dievs ir dāvājis ceļamaizē arī mums.

Secinājumi

Kādus secinājumus varam izdarīt? Pirmkārt, šis psalms atklāj, ka pat visgrūtākajās dzīves situācijās ir iespējams lūgt Dievu, saglabāt uzticību Viņam. Ne vienmēr viss ir izskaidrojams. Ne vienmēr viss atrisinās tai pašā vai nākamajā dienā. Otrkārt, ticīgs cilvēks var justies depresijā, būt tik dziļā depresijā, ka viņam nav nekā laba, ko teikt Dievam. Un Dievs to saprot un pieņem. Un visbeidzot, pats fakts, ka šis psalms ir mūsu Bībelēs, ka tas nav kādas garīgas cenzūras izdzēsts kā zaimojoša atkāpšanās no “pareizas” attieksmes pret Dievu, ir liecība, ka Dievs atzīst, ka dzīvē reizēm ir tik grūti brīži, kad mums var trūkt vārdu, vai kad apšaubām pat Dieva rīcību vai motīvus. Bet ja sakām to Dievam, nevis kaimiņiem vai draugiem, tad Dievs pieņem arī šādu lūgšanu! Tad šīs sajūtas vai šaubas no šķēršļiem kļūst par tiltu.
Jo Dievs redz to dienu, kad mēs satiksimies ar Viņu vaigu vaigā un mums nekad vairs nebūs jāšaubās par Viņa mīlestību, motīviem vai rīcību. Āmen.
_______________________________
(1) Ben Patterson, God’s Prayer Book: The Power and Pleasure of Praying the Psalms (Carol Stream, Illinois 60188; Tyndale House Publishers, Inc., 2008), 219.
(2) Martin E. Marty, A Cry of Absence: Reflections for the Winter of the Heart (San Francisco: Harper & Row, 1983, p.68)
(3) Latviešu Bībelē Abadons parasti tiek tulkots kā “pazušana”. Piemēram, Sal.pam 15:11; 27:20; Ījaba 26:6; 28:22; 31:12.
(4) “Where death is, there is no praise. Where there is life, there is praise” C. Westermann, The Praise of God in the Psalms, tr K. R. Crim [Richmond: John Knox, 1961, 1965] 159.
(5) Old Testament Theology, tr D. M. G. Stalker (New York: Harper & Row, 1962, I, pp.369–70.
(6) Skat. Ps 46:6; 90:14; 143:8; 2.Sam 23:3–4; Cef 3:5.
(7) Latīniski gallicantuss: “gaiļa dziedāšana” vai “pirmie gaiļi” (attiecībā uz laiku); skat. Marka 14:30.
(8) C.S. Lewis, Screwtape Letters, (HarperCollins Inc., New York, NY., 1942/1996), p.40.
Categories: